Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. februāris, 2013
Drukāt

Tik tuvā Itālija…

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Mūsdienās dažādu politisku un ekonomisku norišu savstarpējā sasaite ir ciešāka nekā jebkad agrāk. Stāvoklis vienā Eiropas Savienības valstī, īpaši jau lielvalstī, var iespaidot pārējās. Arī šā iemesla dēļ neseno vēlēšanu iznākums Itālijā nemaz nav mazsvarīgs, piemēram, Latvijai.

 

Turklāt starp abām tik atšķirīgajām valstīm kāda līdzība tomēr pastāv. Pareizāk sakot, šī līdzība slēpjas zināmu aprindu attieksmē pret varu. Varbūt ne velti Itālija ir vienīgā Vakareiropas valsts, kura dažos demokrātijai nozīmīgos rādītājos, piemēram, korupcijas uztveres indeksa rangu tabulā, atpaliek no Latvijas.

Un laikam ne velti Latvijā, šķiet, vairāk nekā jebkur citur Eiropā, izņemot pašu Itāliju, ir sastopami Silvio Berluskoni personas cienītāji. Viņa pieeja politikai patiešām raisa šādas tādas asociācijas. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka Berluskoni veidotās partijas – sākumā “Forza Italia”, tad “Il popolo della Liberta” jeb PDL –, ilgstoši būdamas valdošās partijas, tika padarītas par līdzekli viņa biznesa interešu apkalpošanai. Ietekme un labi apmaksātu advokātu pulks kalpo arī kā vairogs pret tiesu varu. Berluskoni gandrīz vienmēr ir par kaut ko apsūdzēts, bet nekad nav pēdējā instancē notiesāts. Šī ietekme gan ir sarukusi – 2011. gada novembrī nācās atkāpties no premjera amata, tomēr Berluskoni partija PDL atbalstīja viņa vietā nākušā Mario Monti tehnokrātu valdību, līdz pērn decembrī nolēma to “uzmest”. Ļoti daudzi domāja, ka nepārtraukto skandālu dēļ Berluskoni ir izsmēlis visus publikas iespaidošanas resursus, taču kļūdījās. Piemēram, “il Cavaliere” solījums atmaksāt pilsoņiem Monti valdības uzliktu un jau vairāku miljardu apmērā iekasētu nodokli vienā mirklī pacēla Berluskoni reitingus par trim procentpunktiem.

Vēl pēc dažiem “vienkāršajam vēlētājam” adresētiem šāda veida žestiem un pēc Berluskoni piederošo plašsaziņas līdzekļu iedarbināšanas pilnā propagandas režīmā krietna daļa itāliešu jau bija nobrieduši viņam atdot savas balsis.

Solīšanā viņu pārspēja tikai komiķis Bepe Grillo, kurš izveidojis kustību ar nosaukumu “Piecas zvaigznes” – “Cinque Stelle”. Viņš apņēmās maksāt “trīs gadus tūkstoš eiro mēnesī visiem tiem, kuriem nav darba”. Bepes pārējo programmu var izteikt īsi: visus no varas gaiteņiem patriekt, atgriezties pie Itālijas liras un iedibināt “tiešo demokrātiju” ar tīmeklī rīkotiem referendumiem. Viņa atbalstītāju skaitu vairoja kārtējie korupcijas skandāli, kas aptvēra arī lielos uzņēmumus. Piemēram, militārās rūpniecības firmu 
”Finmeccanica” (30% pieder valstij), kuras šefs – PDL sabiedrotās “Ziemeļu līgas” cilvēks Džuzepe Orsi – tika apsūdzēts Indijas varasvīru piekukuļošanā. Kaut gan Berluskoni, viņu aizstāvēdams, to dēvēja par “normālu komisijas naudu”.

Lielo demagogu panākumu rezultātā un sarežģītās vēlēšanu sistēmas dēļ Itālijas parlamenta abās palātās nav skaidri izteikta vairākuma. Un tikpat neskaidras ir valsts izredzes pārvarēt krīzi. Gandrīz vai jānožēlo, ka par drošu favorītu uzskatītā Kreisi centriskā bloka pirmais numurs Pjērs Luidži Bersani nekādas pārāk priecīgās nākotnes vīzijas nezīmēja, un pilsoniskās koalīcijas priekšgalā esošais Mario Monti – ne tik. Šim “supertehnokrātam” vai varbūt, lietojot mums ierastāku leksiku, “grāmatvedim” nebija nekādas vēlēšanu aģitācijas pieredzes, jo kurš prātīgs politiķis tādās reizēs ies stāstīt, ka jāturpina sāpīgas reformas…

Šī aina atgādina kaut ko Latvijas politikai stipri radniecīgu. Tikai atšķirībā no Bepes Grillo improvizācijām mūsu politiskie aktieri darbojas citos žanros. Un daži no viņiem drīzāk smeļas iedvesmu teorijās par “trešo Romu”. (Nu to “Romu”, kas jāmeklē uz austrumiem no Zilupes.) Tomēr arī politisko izrāžu panākumi visur ir atkarīgi no vēlētājiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+