Tik vērtīgā zeme 5
Uzskatu, ka pašreizējā zemes īpašumu kadastrālās vērtības aprēķināšana, kuras pamatā ir īpašumu potenciālās tirgus vērtības noteikšana, turklāt veselām īpašumu grupām Valsts zemes dienesta patvaļīgi noteiktā zonējumā, ir principiāli nepareiza.
Tā neprecizē katra zonā ietilpstošā kadastrālā objekta stāvokli un tā potenciālo tirgus vērtību. Šāda grupveida kadastrālās vērtības aprēķināšana bija loģiski saprotama pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, taču tagad tai vairs nav pamatojuma.
Kadastrālā vērtība ir jānosaka katram konkrētam objektam, vadoties pirmkārt pēc tā normatīvā ienesīguma, infrastruktūras un atrašanās vietas (attāluma līdz produkcijas realizācijas tirgiem), bet līdzīgu objektu spekulatīvā “tirgus” vērtība lietojama tikai kā viens, nebūt ne galvenais kritērijs.
Kā tad bijis agrāk? Piemēram, “zviedru kadastrs” Vidzemē par pamatu ņēma zemes kvalitāti (šķiru) un no tās noteica t. s. “arkla” (nodokļu un nodevu bāzes) lielumu katram objektam.
Latvijā 1931. gadā tika pieņemts Kadastra likums, kas paredzēja visas personu īpašumā esošās zemes ģeodēzisko uzmērīšanu un plānu mērogā 1:5000 sastādīšanu. Piemēram, Bauskas apriņķī zemes kadastrālo vērtēšanu 1934. gadā sāka pēc tam, kad tur pabeidza kadastrālo uzmērīšanu un izgatavoja pirmos uzmērījuma plānus (katram objektam individuāli!). Vērtēšanā izmantoja Vidzemes kadastra principus: taksatoram uz lauka, pamatojoties uz zemes dabiskajām īpašībām, zeme bija jāklasificē attiecīgajā labuma šķirā. Zemes novērtējumu noteica, balstoties uz aprēķināto normatīvo ienākumu un ņemot vērā konkrētos dabas un ekonomiskos apstākļus, kā arī saimniecības kompaktumu un atrašanās vietu. Vērtējumu noteica 100 punktu sistēmā. Viena punkta kadastrālā vērtība bija septiņi lati.
Kadastrālos datus bija paredzēts atjaunot, ja īpašumu sadalīja vai apvienoja, ja uzcēla vai nojauca atsevišķi no zemes vērtējamas ēkas vai būves, ja bija radīti jauni vai likvidēti ienākumus nesoši objekti vai tad, ja piecu gadu laikā īpašuma ienesīgums bija mainījies vairāk par 20 procentiem. Tātad tolaik zemes kadastrālo vērtību noteica galvenokārt pēc tā ienesīguma katram individuāli vērtējamam objektam, nevis kā saskaņā ar tagadējo kadastra likumu masveidā, pēc spekulatīvu tirdzniecības darījumu cenām veselām īpašumu grupām patvaļīgi noteiktā ienesīgumu zonā, reāli īpašumus neapsekojot.
Šī problēma ir aktuāla sakarā ar Valsts zemes dienesta izstrādāto zemes kadastrālo vērtību skalu 2016. gadam, kas lauksaimniecībā izmantojamās zemes vērtību voluntāri palielina vietumis gandrīz vai divkārt un ar atbilstoši palielināto nekustamā īpašuma nodokli “izspiež” no zemes mūsu lauksaimniekus, stimulējot ārzemju investoru ieguldījumus zemes īpašumos.
