Praktiski
Rokdarbi

Tikai 10 mēnešu mašīnadīšanas kursi, un top šalles, mēteļi un pat somas 0

Foto – Anda Krauze

Saldeniece LĪGA RONE-CĀLĪTE mašīnadīšanai pievērsās pirms četriem gadiem. Sāka no nulles, lāgā pat nezinot, kā izskatās adāmmašīna, bet tagad ada visu, sākot no šallēm un beidzot ar mēteļiem un somām. Mašīnadīšana patlaban ir viņas maizes darbs.

No neziņas līdz atzīstamai prasmei

Līga ir diplomēta juriste, agrāk strādājusi arī par grāmatvedi. Kad pēc pirmā bērna piedzimšanas vajadzēja atgriezties darbā, viņa sapratusi, ka būs grūti apvienot pilna laika darbadienu ar dēla audzināšanu. Pašai par pārsteigumu, ienācis prātā pievērsties mašīnadīšanai. – Sāku interesēties par šo rokdarbu veidu, bet adāmmašīnu iepriekš nebiju redzējusi un nezināju, kā tā darbojas. Domāju, ka mašīnu darbina elektrība un tikai jānospiež podziņa, lai taptu adījums. Vēlāk uzzināju, ka adāmmašīna, kaut gan sarežģīta un gudra, nedarbojas automātiski, adītājai pašai daudz kas jādara.

Lai iegādātos adāmiekārtu un dziju startam, brīvu līdzekļu nav bijis, tāpēc Līga rakstījusi projektu, lai varētu pretendēt uz Latvijas attīstības finanšu institūcijas “Altum” kredītu. Projektu prezentējusi pārliecinoši, un kredīts piešķirts. Šī uzticēšanās bija lielisks atbalsts, kas lika noticēt saviem spēkiem un saprast, ka atkāpšanās ceļa nav. – Biju visiem izstāstījusi, ka adīšu ar mašīnu, un vajadzēja rīkoties.

Lai iegūtu nepieciešamo prasmi, viņa pieteikusies salona “Burda Rīga” organizētajos mašīnadīšanas kursos, kurus vadīja pieredzējusī meistare Mārīte Berķe. Desmit mēnešus katru sestdienu braukusi no Saldus uz Rīgu, jo apgūstamās vielas apjoms bijis liels un apmācību temps – straujš. Kursu pirmajā daļā viņa iepazinusies ar adāmmašīnas uzbūvi, katras detaļas funkciju, iemācījusies uzmest valdziņus, citas mašīnadīšanas pamatlietas, bet otrajā daļā klāstītas sarežģītākas tēmas, piemēram, kā adīt ar perfokartēm, kā konstruēt svārkus un veidot reglāna piegriezumu.

– Sākot ar trešo nodarbību, adījām pašas. Šajos kursos nemaz nevar pieteikties, ja nav adāmmašīnas, jo jāada gan nodarbībās, gan mājās. Ir kārtīgs treniņš. Dažām kursu apmeklētājām gāja grūti, bet man mašīnadīšana gan patika, gan padevās, – stāsta Līga un piebilst, ka, beidzot kursus, diplomdarbam vajadzēja noadīt apģērbu komplektu. – Turklāt tam jābūt līmenī, lai adītājai nebūtu kauns par savu veikumu, jo šie diplomdarbi tika izrādīti modes skatē gadskārtējā izstādē “Baltic Fashion & Textile” Ķīpsalas izstāžu hallē.

Saldenieces diplomdarba komplektā bijusi kleita, mētelis, cepure un soma. Kā to var dabūt gatavu, ja pirms 10 mēnešiem par mašīnadīšanu nav bijis pat nojausmas? Līga saka – jābūt milzīgai pacietībai un rēķināšanas prasmei. Ja gadās kāda kļūme aprēķinos, modelējot jakas kakla izgriezumu vai rokriņķa lielumu vai adījumā nobrūk valdziņš, darbs jāsāk no jauna.

Laba adāmmašīna un dzija

Iesācējai ir grūti orientēties adāmmašīnu piedāvājumā, tāpēc Līga paļāvusies uz kursu vadītājas ieteikumu pirkt Japānā ražotu modeli. To par pusotru tūkstoti latu (tad vēl nebija eiro) iegādājusies specializētā veikalā Rīgā. – Izvēlējos adāmmašīnu ar divām adatnīcām jeb fantūrām, jo tad pieejams plašāks rakstu klāsts, kā arī raudzījos, lai tā pildītu iespējami vairāk funkciju. Daudzas lietotās adāmierīces jau ir morāli un fiziski novecojušas, – savu izvēli pamato Līga un uzsver, ka tikpat liela nozīme ir dzijas kvalitātei.

– Viens no maniem pirmajiem adījumiem bija zeķes vīram. Nopirku dziju, kas speciāli paredzētas zeķu adīšanai. Vīrs manu adījumu joprojām valkā, tāpēc lieku reizi varēju pārliecināties, ka dzijai nedrīkst taupīt naudu.

Aitu vilnas dziju Līga iegādājas Igaunijā no kādas ģimenes, kas nodarbojas ar vilnas pārstrādi. Igauņu ražojums esot ļoti kvalitatīvs, turklāt pavediens ir smalks. Adot ar mašīnu, tam ir liela nozīme, jo no rupja pavediena adījums sanākot tik blīvs kā kartupeļu maiss. Kazlēnu mohēru, kašmiru, merino aitu vilnas dziju iegādājoties kādā preču vairumtirdzniecības bāzē Rīgā, bet pēc krāsotiem linu diegiem braucot uz Pluņģi Lietuvā.

Līga drīz vien sapratusi – ja grib nopietni strādāt, vajadzīga darbnīca, kur var koncentrēties darbam, un ar tēva lielu atbalstu iekārtojusi nelielu darbnīcu Saldus centrā.

– Pirmie pāris gadi bija ļoti grūti. Cilvēki par mani neko nezināja, arī adītprasme vēl nebija tik augstā līmenī kā šodien. Uztaisīju savu adījumu katalogu un braukāju pa Latvijas veikaliem, piedāvājot noadītās šalles, cimdus un džemperus, – atceras Līga.

Viņas uzņēmība un neatlaidība nesusi augļus. Tagad saldenieces adījumus var iegādāties vairākos suvenīru veikalos Saldū, Liepājā un Ventspilī, kā arī interneta vietnēs www.meistardarbs.lv, www.facebook.com, www.eatsy.com. Cik uzadot, tik arī nopērkot. Daudz darbu sūta uz ārzemēm, piemēram, Ķīnu un Ameriku, kur interesējoties lielākoties par tuneļšallēm ar latvju rakstiem.

Līga atklāj, ka pēc tuneļšallēm pieprasījums nemazinoties. Viņa daudz pētījusi Latvijas novadu cimdu rakstus, arī latvju zīmes, lai par tām būtu lielāka izpratne. Adītāja palepojas, ka speciālisti ir atzinīgi novērtējuši šo zīmju salikumu viņas adītajās šallēs.

Saldeniece neslēpj: lai rastu ierosmi jauniem darbiem un līdz šim neizmantotām mašīnadīšanas tehnikām un rakstiem, caurlūkojot Krievijā izdotus žurnālus rokdarbniecēm. Tur ļoti aizraujoties ar mašīnadīšanu.

Pirms sāk, jāpamēģina

Līga pēc savas pieredzes iesaka rokdarbniecēm, kuras vēlas pievērsties mašīnadīšanai, palūgt kādai adītājai, lai ļauj veikt elementāras darbības ar mašīnu, piemēram, uzmest valdziņus, pavilkt karieti pāri adatu desmitiem. Tad var nojaust, vai šis adīšanas veids ir saprotams, vai rokas kustas ar nepieciešamo izjūtu.

Lai mums rastos neliels priekšstats, kā darbojas adāmmašīna, Līga uz augšējās adatu rindas jeb fantūras ar smalku tamboradatu uzmet valdziņus, dziju izvelkot cauri adatas acij. Tādējādi no valdziņiem veidojas pīnīte.

Kad uzmests nepieciešamais valdziņu skaits, tiem pārvelk ar karieti – ierīci, kas veido adījuma kārtas jeb ada. – Ja grib adīt tikai labiski, valdziņus uzmet uz augšējās fantūras, bet, ja labiski un kreiliski, – uz abām fantūrām. Savukārt mežģīņu rakstam jāmaina kariete, – darbojoties stāsta Līga.

Adāmmašīnas vienā fantūrā ir 200 adatu. Ja valdziņus uzmet uz visām, sanāk metru plats adījums. Līga saka – uz viņas adāmmašīnas ļoti kuplus brunčus vienā gabalā nevarētu uzadīt, bet daudz ko citu gan.

Uz mašīnas paneļa ir regulējoša ierīce, ar ko var mainīt adījuma blīvumu. Ja noregulē uz 5 (to parasti dara, adot no mohēras), adījums ir blīvs, bet, ja uz 10, – vaļīgāks, tāpēc šo pozīciju izmanto, adot no lauku dzijas.

Lai noadītu divkrāsainu šalli ar rakstu, bez perfokartes neiztikt. Perfokarti nopērk veikalā un ar perforatoru izspiež caurumiņus, veidojot rakstu. Pēc tam sacaurumoto perfokarti liek selektorā, kas nolasa rakstu un pārceļ to uz adījumu.

Līga atzīst, ka nevar gadiem ilgi darīt vienu un to pašu, piemēram, adīt viena modeļa džemperus. Viņa ir pārliecināta, ka jāmeklē arvien jauni pašizpausmes veidi.

Darbnīcā stāv nesaliktas stelles. Tās iegādājusies par pagājušā gada nogalē sapelnīto naudu, pārdodot tuneļšalles, – daži uzņēmumi pasūtījuši pat vairākus simtus ar iestādes logo. Tagad Līga ir apņēmusies iemācīties aust.

 

 

Galerijas nosaukums
LA.lv