Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Tikai ciemiņi pie svētku galda? 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijas Universitātes izdotā žurnāla “Vēsture” jaunākajā numurā apmēram trešā daļa no tekstiem veltīta dažādiem ar trimdu saistītiem tematiem. Tas ir ne tikai pamatoti, bet, iespējams, pat nepietiekami, jo ir sajūta, ka vērienīgajā valstiskuma simtgades svinēšanā šai latviešu daļai vērību varētu pievērst vairāk. Formulēšu citādi: akadēmiskās aprindas, grāmatizdevēji ir darījuši gana daudz, tomēr nedomāju, ka Latvijas sabiedrība kopumā par klaida latviešiem zina pietiekami.

Atļaušos pat teikt, ka Latvijas sabiedrībai ir nedaudz juceklīgas attiecības ar šo nācijas daļu. Dažkārt negludumi atjaunotajā valstī tiek skaidroti ar to, ka okupācijas režīms vai nu iznīcinājis (represijas), vai aizdzinis (trimda) nācijas “ziedu”. Diez vai šāds apgalvojums var būt zinātniski korekts, bet ne par to runa. Vienlaikus pēc samērā īsa romantiskas jūsmas perioda valstiskuma atgūšanas posmā attieksme pret trimdu nereti bija apmēram šāda: sniedziet finansiālu atbalstu, bet neuzbāzieties ar saviem padomiem. Situāciju būtiski ietekmēja arī skaitliski ievērojamā Latvijas valstspiederīgo došanās prom jau pēc valstiskuma atjaunošanas, kas radīja zināmu sajukumu kaut vai terminoloģijas līmenī – “vecā trimda”, diaspora, “ārzemēs dzīvojošie tautieši” utt. Un vispār – valsts atjaunota, trimda vairs nav “aktuāla”.

Daži iemesli, kādēļ, manuprāt, šāda attieksme nebūtu pareiza.

Ir skaidri jāapzinās, ka, ja nebūtu trimdas organizāciju aktīva un ilggadēja lobisma mītnes zemēs, Latvijas inkorporāciju PSRS “de iure” varētu atzīt arī Rietumos (kā liecina, piemēram, Austrālijas gadījums 1974. gadā). Un savukārt gadījumā, ja sašķobītos inkorporācijas neatzīšanas modelis, situācija būtu citāda arī 80. gadu beigās. Šo nopelnu trimdai neviens nekad neatņems, tikai nav skaidrs, cik labs par to ir priekšstats pašā Latvijā.

Tāpat trimda ir būtiska arī šodienas Latvijā kā pašorganizēšanās paraugs. Skaidrs, ka princips “kur divi latvieši, tur trīs partijas” nekur nepazuda arī trimdā, tomēr kopumā noderīgā ir daudz vairāk. Kā piemēru var minēt vienu no publikācijām teksta iesākumā minētajā žurnālā, kas veltīta Baltijas universitātes organizēšanai Vācijā 1945. gada nogalē – 1946. gada sākumā. Karu nepiedzīvojušie var tikai mēģināt iztēloties, ko nozīmē jau dažus mēnešus pēc kara beigām izpostītā svešā valstī un ar neskaidru nākotni vispār domāt par augstākās izglītības struktūru atjaunošanu. Vēl apbrīnojamāk, ka augstskola saņēma ziedojumus no pašiem bēgļiem, kuri taču vairākumā neizcēlās ar pārticību. Citiem vārdiem sakot, trimdas vēsture – bez didaktikas un moralizēšanas – ir pieredze tam, kā salāgot indivīda pilnīgi saprotamās vajadzības savas dzīves iekārtošanā ar kopienas interesēm.

Trimda kā rūpīgas analīzes “objekts” ir svarīgs vēl citu iemeslu dēļ. Mēs Latvijā bieži saskaramies ar jautājumu, kā nākamajām paaudzēm izstāstīt iepriekšējām paaudzēm būtisko. Domāju, ka trimdas latviešiem ir ļoti piesātināta, ne vienmēr patīkama pieredze par to, ko nozīmē otrā, trešā paaudze, kurai objektīvi pirmās paaudzes mērķi un vērtības nav pašsaprotamas, tomēr tiek pieliktas pūles, lai vismaz daži kopīgi pavedieni saglabātos.

Ja mēs patiešām nopietni izturamies (ne politiskās muldēšanas formā) pret jautājumu, kā veidot kaut cik noturīgas attiecības ar pēdējos gados aizbraukušajiem, mēs nevaram trimdu reducēt līdz Vairai Vīķei-Freibergai vai “radiem Amerikā”. Zināt trimdas vēsturi nozīmē – lai cik ļoti būtu laiki mainījušies – labāk saprast arī samērā nesen aizbraukušos. Abos gadījumos lietderīgāk ir nevis apbrīnot vai, tieši pretēji, skeptiski vīpsnāt, bet uztvert šo sabiedrības daļu kā noteiktas pieredzes nesēju. Simtgades programmā redzam daudz vērtīgu projektu, t. sk., dažus latviešiem ārpus Latvijas veltītus, tomēr tie nevar aizstāt METODISKU, ilglaicīgu izpētes darbu.

LA.lv