Tikai klavierēm ir melnbalti taustiņi . Saruna ar krievu pianistu Antonu Ļahovski 0
Rīt, 2. jūnijā, Rīgas Domā ar divu mūsdienu gara milžu – latvieša Pētera Vaska un igauņa Arvo Perta – kompozīciju “Credo” (“Ticu”) atskaņojumu Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumā, pie diriģenta pults stājoties pasaulē pazīstamajam igauņu diriģentam Tenu Kaljustem, atklās “Latvijas koncertu” rīkoto 2. Rīgas festivālu.
Par tā muzikālo leģendu jau tagad dēvē koncertu, kas notiks pirmdien, 4. jūnijā, Latvijas Nacionālajā operā, uzstājoties vienam no Krievijas izcilākajiem simfoniskajiem kolektīviem – Pētera Čaikovska Lielajam simfoniskajam orķestrim maestro Vladimira Fedosejeva vadībā.
Tā programmā iekļauts Sergeja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts, kura solists būs Latvijas publikas mīlulis – vairāku starptautisku konkursu laureāts, Eiropā un Amerikā muzicējošais, ar nevainojamu loģiku un spēcīgu iekšēju kvēli apveltītais pianists Antons Ļahovskis. Pirmo kopīgo muzicēšanu ar slaveno Čaikovska orķestri viņš gaida ar lielu saviļņojumu.
– Kāds bija pirmais impulss, kas atklāja jūsu pianista talantu?
A. Ļahovskis: – Mani vecāki ir fiziķi, bet māte jaunībā spēlēja klavieres. Mamma, protams, neizvēlējās profesiju man un māsai – arī viņa ir pianiste un tagad strādā Londonā –, bet ļoti vēlējās, lai iemīlam mūziku. To apguvu kopš četru gadu vecuma, bet astoņos gados iestājos Pēterburgas Valsts konservatorijas mūzikas skolā sevišķi apdāvinātiem bērniem. Neteikšu, ka vienmēr būtu paticis vingrināties, bet uzstāties gan. Skatuve pievilka.
– Savos nedaudz pāri trīsdesmit gados Latvijā esat bijis padsmit reizes, piedalījies Liepājas pianisma zvaigžņu festivālā. Vai mainījies jūsu priekšstats par mūsu zemi?
– Pirmā tikšanās bija interesanta. Londonas Mūzikas un drāmas skolā, kur tolaik mācījos un beidzu darbu pie doktora disertācijas, iepazinos ar tur studējošo, tagad manu labu draugu Tomu Ostrovski. Spēlējām kopā koncertu uz divām klavierēm. Lai labāk sagatavotos, Toms mani uzaicināja uz Rīgu, izmitināja savās mājās un beigās pat pierunāja piedalīties Jāzepa Vītola pianistu konkursā, kaut dalībai tādos jau biju atmetis ar roku. Rīga šķita īpaša, dvēseliska pilsēta. Nezinu, kā tas nācās, bet konkursā ieguvu “Grand Prix” un kopš tā laika mani šurp aicina.
– Krievu mediji Latvijas virzienā ik pa laikam mēdz raidīt tādus epitetus kā “nacisti” un “fašisti”. Vai tas ietekmēja jūsu priekšstatu par mūsu zemi?
– Avīzes, televīzija un žurnāli nav manas nostājas veidotāji. Katrs TV kanāls un radio programma kādam pieder. Tāpēc mediji pārstāv noteiktas politiskas intereses. Kas maksā, tas pasūta mūziku.
Krievijā joprojām ir jūtīgas tēmas. Ja kāds parādās “ne ar to karodziņu” – kaut arī pašā Krievijā tāpat kā Vācijā un visā pasaulē netrūkst neonacistu –, tas tiek saasināti uztverts. Iekšēju problēmu raustītai valstij – un ne tikai Krievijai – raksturīgi centieni nemanīt savu problēmu baļķus, bet ieraudzīt skabargu kaimiņa acī.
Latvijā nekad neesmu izjutis citādu attieksmi tādēļ, ka, še ierodoties, runāju krieviski. Latviski vēl neesmu iemācījies (pasmaida).
– Kāpēc no Sanktpēterburgas, pilsētas ar dziļām kultūras tradīcijām, pārcēlāties uz Londonu?
– Biju jau spēlējis ļoti daudzās Sanktpēterburgas koncertzālēs, gribējās pamēģināt ko citu. Nebiju domājis aizbraukt no Krievijas uz tik ilgu laiku, taču Londona “ievilka sevī”. Divdesmit vienu gadu tiku nodzīvojis Krievijā, tagad vienpadsmitais rit Londonā. Turklāt Krievijā ir situācija, kas ārkārtīgi tracina visus māksliniekus. Lai kur mēģinātu koncertēt, nepieciešamas vīzas. “Dzelzs priekškara” it kā vairs nav, taču virtuāli tas joprojām pastāv. Katru reizi kā amoka skrējiens dokumentu kārtošana. Arī dažādu valstu vēstniecības dažādi reaģē uz Krievijas pilsoņa vēlmi ierasties viņu zemē. Atrodoties Eiropā, pārvietoties koncertturnejās ir daudz vienkāršāk.
– Latvijā joprojām jāpierāda, ka kultūra nav tikai patērējoša nozare. Kāda sabiedriskā doma pārsvarā valda Anglijā?
– Pārsvarā pieeja ir kapitālistiska. Visam jāatmaksājas. Taču to nevar teikt par citām Rietumeiropas valstīm. Piemēram, Vācijā valsts kultūras attīstībai atvēl diezgan daudz. Cik esmu dzirdējis, līdzīgi ir arī Francijā. Vai katrā mazā miestiņā tur ir mūzikas skola, kur māca instrumenta spēli.
Bet visā Anglijā ir tikai trīs mūzikas skolas un tās pašas specializētas īpaši apdāvinātiem bērniem. Anglijas sistēma diemžēl vairāk orientēta uz naudu. Bērnu mūzikas apmācības sistēma maksimāli vienkāršota. Loģika šāda: jo tā vienkāršāka, jo vairāk cilvēku var iesaistīt un jo vairāk naudas ienāk valsts kasē.
Vecākiem jāmaksā par mācībām, jāmaksā par eksāmeniem. Manā uztverē vecajā padomju sistēmā, kur mūzikas skolas atbalstīja valsts, bija daudz priekšrocību. Tagad neatkarību atguvušajās Austrumeiropas valstīs notiek daudzas pārmaiņas, un ne visas uz labu. Skatās un ņem piemēru no Rietumiem, kas savu kļūdu ceļu jau izgājuši un apzinājušies sekas. Taču vispārizglītojošās skolās Anglijā obligāts ir mūzikas priekšmets. Šajā stundā māca visu – sākot no klasikas un beidzot ar džezu, roku, popu, laikmetīgo mūziku. Tās neuztver kā svešas pasaules, bet gan tuvu līdzās pastāvošas.
– Rahmaņinova 3. klavierkoncerts tiek uzskatīts par vienu no pašiem sarežģītākajiem, kāds jelkad uzrakstīts klavierēm. Ko to nospēlēt nozīmē pianistam?
– Kolosālu fizisko spēku atdevi. Kā noskriet maratonu. Partitūrā ir mežonīgs daudzums nošu, un jāspēj atrast līdzsvaru starp tehnisko kvalitāti un emocijām. Koncerts ilgst 45 līdz 50 minūtes – atkarībā no tempa un koncepcijas. Mans iemīļotākais pianists Vladimirs Gorovecs savulaik šo koncertu nospēlēja 40 minūtēs, pat vēl īsākā laikā. Taču tam bija savs iemesls – viņa laikā, četrdesmitajos gados, ierakstam vajadzēja ietilpt vienā plates pusē. Toreiz partitūru pat īsināja.
– Esat uzstājies ar Sanktpēterburgas akadēmisko filharmonijas orķestri, Baltkrievijas filharmonijas orķestri, arī citiem. Vai varat atklāt mūsu LNSO stiprās un ne tik pievilcīgās puses?
– O, pret mani viņu attieksme bijusi tik labvēlīga, ka nekādi nevaru būt objektīvs (pasmaida). Turklāt LNSO man piešķīris balvu kā orķestra iemīļotākajam pianistam, kas man bezgala patīkami.
Kopā muzicējot, esmu izjutis ar katru nervu šūnu vai ikvienu mūziķi. Gadījies pat, piemēram, ka ar pirmo vijoli saspēlējamies arī bez diriģenta mājiena vai acu skata. Tāda saprašanās ir lieliska sajūta. Ar baudu vienmēr esmu muzicējis kopā arī ar Liepājas simfonisko orķestri.
– Operas solisti teic, ka diriģents var gan celt, gan “nogalināt”. Vai to pašu var sacīt pianists, kas izpilda solo ar orķestri?
– Precīzi. Lai cik virtuozs būtu pianists, uz skatuves viņš ir simt mūziķu ielenkumā, kuri vai nu palīdz radīt mākslas darbu, vai ne. Diriģenta attieksme un savstarpēja sapratne ir bezgala svarīga. Manā karjerā bijuši gadījumi, kad uzskati ar diriģentu par kāda skaņdarba interpretāciju atšķīrušies, bijušas arī domstarpības. Uz kompromisiem esmu gatavs līdz zināmai robežai.
– Pēdējos gados, piedaloties Eirovīzijā, latvieši gaida balsis ne tik daudz no kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā, cik no Īrijas. Vai Krievija varētu gaidīt šādas balsis no Anglijas?
– Gribat jautāt, vai Londonā jūt krievu iebraucējus? Nu, cik zinu, Romāns Abramovičs (krievu miljardieris oligarhs) pa reizei atbrauc aplūkot, kā tur klājas viņa nopirktajai Čelsijas futbola komandai (iesmejas). Kā visur pasaulē, tur ir meitenes pie bagātnieku sāniem. Īpaša vide ir studentija. Ja kāds sēž kasē vai uz ielas, mani vismazāk interesē viņa tautība. Kopš pionieru, komjauniešu laikiem es vairāk cilvēkus mēdzu uztvert kā indivīdus, nevis kādas komandas, partijas jeb kopuma daļu. Varbūt tādēļ, ka arī pianists ir individuāla profesija. Manu draugu lokā ir kā latvietis Toms Ostrovskis, tā krievi, ukraiņi, bulgāri, arī mūziķi no Francijas, Spānijas, Amerikas. Londona ir ļoti internacionāla. Ar laiku pasaules uztvere un pat tavas iekšējās izjūtas svešumā mainās. Melnbalti taustiņi jau ir tikai klavierēm.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE ANTONS ĻAHOVSKIS Mācījies Nikolaja Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas mūzikas skolā, pēc tam konservatorijā pie Aleksandra Sandlera. No 2001. līdz 2004. gadam studējis Trīsvienības mūzikas koledžā Londonā, maģistra grādu ieguvis Londonas Rātsnama mūzikas un mākslas skolā, kur patlaban turpina mācības doktorantūrā. Spēlējot koncertus un piedaloties Mocarta, Bēthovena, Lista, Čaikovska, Rahmaņinova, Prokofjeva klavierkoncertu atskaņojumā, uzstājies Pērsela zālē, Vigmora zālē, Hārlova klaviermūzikas festivālā.
|
Daži izcili notikumi Rīgas festivālā (2. – 21. jūnijs)
