Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. februāris, 2013
Drukāt

Tikai knapinoties un krājot

Foto - Fēlikss SitņikovsFoto - Fēlikss Sitņikovs

Liepājas teātra pensionētās aktrises visas kā viena atzīst: jāknapinās ir dikti, bet možums, ko gūst folkloras kopā “At­štaukas”, nav nekādā naudā izmērāms. 


 

Malkai ņem aizdevumu

Nevēloties atklāt, cik liela tieši ir pensija, Ināra Kalnarāja atzīst, ka iztikt ar to nav iespējams. “Vīra Aivara pensija aiziet komunālajiem maksājumiem, vēl pietrūkst, un es pielieku klāt. Pārējo mēs apēdam,” viņa stāsta. Kalnarāju ģimene ir liela, abi aktieri finansiāli palīdz arī meitai un mazdēlam. Tāpēc Ināra priecājas par iespēju piepelnīties, vadot Liepājas tautas teātri un Priekules amatierteātri. Vasarās abi seniori daudz strādā dārzā, kaut gan Ināra apšauba, vai tas viņiem dod lielu atspaidu. “Jārēķina izdevumi ceļam, mēslojumam, sēklām un stādiem. Tas ir pašapmāns,” neslēpj Ināra, tomēr atzīst – ziemai burkās salikti daudzi konservējumi.

Pirms kāda laika teātris saviem pensionāriem uz Ziemassvētkiem “atmeta kaut ko”. Tagad vairs neatceroties. No Aktieru asociācijas saņemot honorārus par kino. “Ja uz ekrāna vai televīzijā atkal parādījies tavs uzvārds, tad pienākas honorārs. Bet tas ir minimāli un reti arī kaut ko rāda,” Ināra noplāta rokas un teic: “Mēs bijām tā nelaimīgā paaudze, kas strādāja teātrī par ļoti zemām algām, un, protams, pensijas ir mazas.”

Šad tad Kalnarāji spiesti naudu arī aizņemties. “Nekādi nemāku salikt tos santīmus, lai uzreiz varētu nopirkt trīs vezumus malkas. Man ir vieglāk tajā brīdī paņemt aizdevumu, nopirkt malku un tad naudu atdot. Procentus tu, vienalga, pārmaksā,” secina Ināra.

Par laimi, “Atštaukas” palīdzot saturēt dvēseliski un šad tad arī kaut ko nopelnīt. Ināra priecājas, ka ne viņa, ne vīrs neslimo, tādēļ ietaupās nauda par zālēm. “Ja pienāks tas brīdis, tad es nezinu, kā būs.”

 

Ik gadu veic pensijas pārrēķinu

Arī Ilga Martinsone beigusi savas teātra gaitas, tomēr vēl strādā – E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā par vokālās nodaļas runas un aktiermeistarības pedagoģi. “Šķiet, jau kādus 30 gadus strādāju,” Ilga atzīst. “Protams, naudas pietrūkst, un neko daudz es neatļaujos. Esmu 2. grupas invalīde, ir veselības problēmas. Ir mums bērni un mazbērni, kuriem ar to pašu iztikas minimumu palīdzam. Katru gadu arī pārrēķinu savu pensiju, ko esmu nopelnījusi. Tā kā mums māju renovēja un nepabeidza, mēs ar vīru Jāni Dreiblatu dzīvojam Pērkonē. Tur ir zeme, izaug kartupeļi, burkāni, pupas, zirņi, ogas un augļi. Tas ģimenei ir liels atspaids.”

Aina Karele, kas pensijā saņem 167 latus, uz pusslodzi vēl teātrī strādā par bibliotekāri arhivāri. “Es iekārtoju jaunā telpā bibliotēku, jo mums ir ļoti daudz lugu eksemplāru un foto. Brīžiem ar asarām acīs ieraugu veco eksemplāru, kur esmu spēlējusi,” viņa stāsta.

Aina dzīvo divistabu dzīvoklī jaunā mājā ar apkuri, un par apkuri vien jāmaksā 90 latu, tāpēc tiek taupīts uz ēšanas rēķina. Vasarā sanākusi haltūriņa – piedalījusies filmā “Džimlai Rūdi Rallallā!”. Nedaudz varot nopelnīt, arī darbojoties “Atštaukās”. “No Ziemassvētkiem jau krājam naudu, lai tiktu uz festivālu ārzemēs. Esam jau bijušas daudzās valstīs. Bet – tikai knapinoties un krājot,” atzīst aktrise.

 

Labprāt piestrādā

Daces Liepas pensija ir 194 lati. “Mūsu ģimene dzīvo laukos, Tadaiķos, kopš brīža, kad aizgāju no darba. Iztiekam labi – mums ir divi hektāri apsaimniekojamas zemes, izaudzējam visu, kas vajadzīgs ziemai. Mazmeitas man ir mājās. Vīrs, meita, znots strādā. Es vēl piestrādāju Lieģu kultūras namā, vadu dramatisko pulciņu. Tā ir aktiera darba pieredze, kas man ļāva to darīt. Vienmēr jau gribas vairāk, bet jāpieņem tas, kas tev ir,” pārliecināta kundze.

Anda Albuže, būdama pensijā, vēl strādā teātrī. “Ko lai saku, man ir labi, es kaut kā izkuļos, nevaru žēloties.” Un salīdzina: “Vienam otram pensionāram iet grūti. Es vēl joprojām tā īsti nespēju sagremot un saprast, kāpēc tas vispār tā ir. Cilvēks nostrādājis godam, bet saņem mazu pensiju.”

Arī Valda Vīksne sūrojas par lielajiem komunālajiem maksājumiem, it sevišķi ziemā. “Par mēnesi saņēmu rēķinu – 150 latus. Vasarā var drusku uzelpot. Pensija ir 220 latu. Dzīvoju kopā ar vīru, un, paldies Dievam, iztiekam. Dzīvoju ļoti taupīgi, jo man patīk ceļot. Esam ar meitu izbraukājušas Alpus no visām pusēm. Pagājušajā vasarā biju Itālijas Alpos un kāpām pa smagām takām. Bija grūti. Šovasar došos uz Karpatiem.”

Teātris Valdu uzaicinājis vakaros piestrādāt par biļešu kontrolieri, viņa rēķina, ka tur drusciņ naudiņa būs klāt. “Es varu pataupīt un atkal varēšu ceļot. Bet ar “Atštaukām” ejam tautās, uz skolām, uz bērnudārziem un mācām latviskās tradīcijas. Praktiski visu cauru gadu darbojamies. Vīram teicu: aiziešu pensijā, tad gan atpūtīšos. Viņš saka: tu gandrīz nekad neesi mājās! Kamēr man kājas kārtībā, es arī iešu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+