«Tikai narkomāns, nevis necilvēks!» 0
Starp Vācijā noziegumus pastrādājušajiem latviešiem rūdītu kriminālistu nav daudz – biežāk uz apsūdzēto sola sēžas ar atkarībām sirgstoši neveiksmīgi darba un laimes meklētāji
Mareks izskatās mazliet vecāks par saviem trīsdesmit septiņiem gadiem. Melnajos matos sirmums pagaidām iezadzies vien nedaudz, taču galvvidus jau retinās puskails. Kad viņš smaida, atsedzas šķību un nomelnējušu priekšzobu rinda ar pāris tukšumiem. Un stundas laikā, ko pavada uz apsūdzēto sola Tīrgartenas pirmās instances tiesas zālē Berlīnē, Mareks smaida bieži. Kā uzjautrinādamies par sev pievērsto uzmanību, viņš ar smīnīgu grimasi uztver katru tiesneses uzdoto jautājumu. Līdz piepeši pārvēršas, iztaujāts par šļirci. Kādēļ, zagdams veikalā alkoholu, to bija ņēmis līdzi? Vai būtu bijis gatavs kādu sadurt? “Nē jau! Es taču esmu cilvēks! Kaut ko tādu var izdarīt tikai necilvēks!” viņš aizvainots izsaucas.
Medicīniskā šļirce kabatā bijusi tāpēc, jo viņš ir atkarīgs no narkotikām. Nekādā gadījumā neesot grasījies kādam uzbrukt. Tomēr tieši šļirces dēļ Marekam par kopumā sešām pastrādātajām zādzībām draud bargāks sods nekā gadījumā, ja viņam tās nebūtu līdzi. Jebkurš pie apsūdzētā uziets bīstams priekšmets, pat sešcentimetrīgs nazītis, kas teorētiski varētu tikt izmantots, lai nodarītu miesas bojājumus, pēc Vācijas likumiem ļauj kvalificēt nodarījumu kā “noziegumu ar ieroci”.
Sola atgriezties dzimtenē
Mareks jūtas aizskarts, ka vispār tiek turēts aizdomās par gatavību uz vardarbību. “Latvijā šitādu dzīvi es nekad neesmu dzīvojis,” viņš dievojas tiesnesei un prokurorei, itin kā pats nesaprazdams, kāpēc viss tā izvērties. Mareks nāk no Talsiem, Berlīnē ieradies pirms diviem gadiem: “Man teica, ka te varot dabūt darbu, ka varot labi nopelnīt.” Taču vēlāk izrādījies, ka “te nekā nav”. “Darbu te nedabūsi nekādu, legāli te vispār nekas nav iespējams,” viņš secinājis.
Taču vieglāk nekā Latvijā Berlīnē esot izrādījies pieejams kas cits – heroīns un kokaīns. “Latvijā es narkotikas vispār nekad nebiju lietojis,” saka Mareks. “Pat prātā nebija nācis. Iedzert – to jā. Bet ne jau narkotikas!” Tagad gan, kā pats apgalvo, gan esot izveseļojies. Visus trīs mēnešus, kurus pirmstiesas izmeklēšanas laikā aizvadījis Moabitas cietumā, viņš iesaistīts metadona programmā, regulāri saņemdams absistenci remdējošas medikamentu devas.
Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija nogādāts tiesā tūliņ pēc aizturēšanas, viņš izskatās krietni atkopies. Toreiz sakarīgas atbildes tiesnese no viņa tā arī nesagaidīja, jo Mareks blenza vienā punktā un ar grūtībām veidoja teikumus.
Arī šoreiz tiesnese īsti nesaprot, no kā viņš pārticis, kur ņēmis naudu narkotikām, kur mitinājies, pirms nonācis cietumā. Pats saka: esot nakšņojis uz ielas un patversmēs, lasījis tukšās pudeles. Ēdis tā saucamajās bezpajumtnieku palīdzības misijās. Nu tas viss esot apnicis, gribot sākt jaunu dzīvi.
Ja viņu atbrīvos, pie pirmās iespējas došoties atpakaļ uz Latviju, viņš sola: “Latvija – tā ir mana zeme, mana dzimtene. Te taču man nav nekādas nākotnes.”
Zog alkoholam un narkotikām
Lielākā daļa Latvijas valstspiederīgo, kuri nonāk tiesas priekšā Berlīnē, ir cilvēki, kuriem nākotni grūti iedomāties ne vien Vācijā, bet arī Latvijā, atzīst tiesu tulces Iveta un Eiženija, kuras Marekam līdzīgus apsūdzētos savā darbā redz vaigā ik nedēļu. Lielākoties tie esot jauni cilvēki vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem, pārsvarā vīrieši un atkarīgi no apreibinošām vielām. Vistipiskākie noziegumi ir sīkās zādzības no tirdzniecības vietām, pārsvarā zogot kafiju un alkoholu, kā arī ekskluzīvas preces, piemēram, dārgus parfīmus, losjonus, elektroniku. Tās tiek pastrādātas ar vienu un to pašu mērķi – lai šīs lietas vēlāk pārdotu un iegādātos alkoholu vai narkotikas. Narkotiku lietotājiem nozieguma vietā parasti līdzi ir šļirce un, tiesā uzzinot, ka tādēļ vien draud bargāks sods, viņi mēdz būt tikpat pārsteigti kā Mareks.
Ir arī ļaužu kategorija, kam zagšana ir dzīvesveids. “Tīri, labi ģērbušies. Tādus ieraugot veikalā, reti radīsies aizdomas, ka viņu nolūks ir kaut ko nozagt. Reiz kāds apsūdzētais, tiesneša vaicāts, no kā viņš pārtiek, tā arī gluži atklāti atbildēja: no zagšanas,” stāsta Eiženija.
Vēl daļa ir profesionāli cietumu klienti: “Reiz kāds, tuvojoties ziemai, neslēpjot paziņoja, ka zagšot tik ilgi, kamēr tikšot cietumā. Jo tur viņam esot labāk nekā uz ielas. Tur ir siltums, televīzija, guļvieta, sava – krievu – valoda un sabiedrība. Un tieši tā arī notika: pēc divām dienām šis cilvēks atkal bija klāt tiesā.”
Uz apsūdzēto sola ik pa laikam nonāk datorkrāpniecības – tā saucamā fišinga jeb pikšķerēšanas – shēmās iesaistītie. “Fišings” ir datorkrāpniecības veids, kad, izmantojot fiktīvas banku mājaslapas, noziedznieki iegūst personu datus, ar kuru palīdzību nozog naudu no šo personu kontiem. Lai tiktu pie skaidras naudas, organizētās noziedzības grupām nepieciešams to pārskaitīt uz kādu reālu kontu. Šim nolūkam tās ar viltu salīgst “izpalīgus”: “Latvijas interneta portālos viņi izvieto viltus piedāvājumus darbam Vācijā, solot ne tikai labu samaksu, bet arī bezmaksas naktsmītni un transportu uz Berlīni. Bieži tie mēdz būt naudas trūkumā iestiguši ļaudis no laukiem.” Kad ieradušies, viņiem saka, ka vēl dažas dienas jāpaciešas, tūliņ varēšot sākt strādāt, bet pirms tam jānokārto maza formalitāte: jāatver konts vācu bankā. Nāk nākamais solis – laipnie “darbā iekārtotāji” lūdz vēl nedaudz izpalīdzēt, izņemot no bankas konta vairākus desmitus tūkstošus eiro, kurus tur ieskaitīšot. Turklāt par to arī atlīdzināšot: “Kamēr cilvēks bankā ņem naudu, nozieguma organizētāji aiz stūra gaida mašīnā, paši ne ar ko neriskēdami. Bet naudas izņēmējus nereti aiztur turpat bankā. Sods par līdzdalību šādos noziegumos Vācijā ir bargs – līdz pat desmit gadiem cietumā.”
Noslēguši rēķinus ar dzīvi
Tomēr šīs kategorijas ir skaitliski samērā nelielas. Vairākums tiesās nonākušo, pēc tulku vārdiem, ir ļaudis, kurus varētu dēvēt par “nelaimes putniem” jeb “likteņa pabērniem”. “Pamats zem kājām viņiem zudis jau Latvijā. Piemēram, palīgstrādnieki būvniecībā, kuri krīzes gados zaudējuši darbu un devušies laimi meklēt ārzemēs. Dažiem no viņiem amatnieka vai namdara diploms, bet daudziem nav it nekādas profesijas.”
Berlīnē viņi it kā meklējuši darbu, neesot atraduši, nonākuši uz ielas un ķērušies pie zagšanas: “Diemžēl daudzi izskatās kā jau noslēguši rēķinus ar dzīvi. Jūtams, ka nekādu mērķu viņiem vairs nav. Varbūt kādreiz ir uz ko cerējuši, sapņojuši, bet tad nākusi krīze un noslīdējuši uz viszemākā pakāpiena. Tālāk par šo brīdi – kur dabūt ko ēdamu vai alkoholu – viņi vairs nedomā, vienkārši veģetēdami no dienas uz dienu.” Daži tāpat – uz ielas un patversmēs – dzīvojuši jau Latvijā: “Viņi ir dzirdējuši, ka Berlīnē bezpajumtniekiem ir labākas iespējas, ir daudz palīdzības misiju, kur var par velti paēst un nakšņot, un tad ierodas Vācijā tieši ar šādu mērķi.”
Nekāda aroda nav arī Marekam. “Neesmu mācījies. Kad mācījos, tad bija kolhozs, nevajadzēja profesiju,” viņš skaidro tiesnesei. Ar ko nodarbojies Latvijā? Marekam piederot zemnieku saimniecība. Tieši tur, pārbraucot mājās, turpināšot strādāt.
Un kas notiek viņa zemnieku saimniecībā, kamēr īpašnieks vāļājas uz ielas Berlīnē vai sēž cietuma kamerā? Mareka atbilde ir diezgan neloģiska: neesot jau tā, ka viņš visus šos divus gadus it nemaz nebūtu apmeklējis Latviju, vairākas reizes esot aizbraucis un apraudzījis, kā rit darbi viņa saimniecībā.
Tiesa gan, kā pats vēl pirms brīža tika atzinies, viņam Latvijā neesot ne ģimenes, ne bērnu, ne citu tuvu cilvēku, jo pirms dažiem gadiem mirusi viņa māte un audzis bez tēva. “Saimniecība”, iespējams, ir vienkārši lauku māja. Taču tiesnese vairs necenšas sīkāk atšķetināt Mareka stāsta dīvainības. Tā vietā viņa cenšas novērtēt, cik reāla ir iespēja, ka Mareks pildīs solīto un atgriezīsies dzimtenē. “Vai ar jums nebūs tāpat kā ar cilvēku [nosauc kādu latviešu uzvārdu – T. A.], kuru mēs notiesājām pirms dažiem mēnešiem?” viņa vaicā. Saņēmis nosacītu cietumsodu un izlaists brīvībā, viņš jau pēc neilga laika nonācis atpakaļ aiz restēm par jaunu nodarījumu. “Jā, jā, es viņu zinu, viņš man blakus kamerā sēdēja,” Mareks šķiet iepriecināts, ka viņam un tiesnesei, kā izrādās, ir kopīgi pazīstamie. Uz viņu varot paļauties: esot sapratis, ka Vācijā viņam perspektīvu nav, tāpēc noteikti pie pirmās izdevības braukšot mājās. Te esot arī bīstami palikt, jo pārāk liels risks atkal iekrist narkotiku valgos.
Noziegumu skaits aug
“Sodīt ar brīvības atņemšanu uz deviņiem mēnešiem, sodu piemērojot nosacīti,” tā, tiesai noslēdzoties, skan spriedums Mareka lietā. Viens no galvenajiem apstākļiem, kas ņemti vērā, sodu piemērojot nosacīti, ir vīrieša atkarība no narkotiskajām vielām. Tieši tās apmierināšanai viņš pastrādājis savus noziegumus.
Viņam ārstēšanai nepieciešama terapija, taču Vācijā to nav iespējams nodrošināt, jo Mareks nav Vācijas pilsonis un, pats galvenais šķērslis, viņš neprot vācu valodu. Tāpēc tiesnese cer, ka viņš Vāciju pametīs: “Jums ir dota iespēja. Tagad jūsu ziņā ir, vai jūs to izmantosiet.” Kad, noklausījies spriedumu, abu konvoja darbinieku pavadīts, Mareks dodas ārā no tiesas zāles, viņš neizskatās nedz īpaši atvieglots, nedz vīlies. Tagad viņš dosies atpakaļ uz cietumu, lai savāktu personīgās mantas. Kur pavadīs nākamo nakti? Kur ņems naudu ceļam, lai brauktu uz Latviju? Tas netapa skaidrs.
Diemžēl netrūkst gadījumu, kad Latvijas valstspiederīgie, kuriem Vācijas tiesās piespriests nosacīts cietumsods, drīz vien nokļūst atpakaļ aiz restēm, atzīst Latvijas vēstnieks Vācijā Ilgvars Kļava. Viņiem nav ne līdzekļu autobusa vai lidmašīnas biļetei, ne jelkādas idejas, ko gan varētu pasākt šeit, un nav naudas, lai atgrieztos dzimtenē. “Vēstniecība, protams, var palīdzēt un bieži palīdz, ja nepieciešams nokārtot ceļošanas dokumentus vai īslaicīgi iekārtot patversmē,” saka I. Kļava. Taču piešķirt līdzekļus ceļam nevar:
“Cits veids, kas iespējams, – varam sameklēt un aicināt iesaistīties personas tuviniekus vai pašvaldību personas dzīvesvietā Latvijā.” Situācija varētu mainīties, kad tiks izveidots finansiālās palīdzības fonds, ko Ārlietu ministrija plāno jau šogad.
Atbrauc ar ilūzijām galvā
Taču par daudziem gadījumiem, ja vien cilvēks pats nevēršas vēstniecībā, tā nemaz neuzzina. Tādēļ nav arī nekādas statistikas, cik daudz un cik bieži Latvijas pilsoņi vispār pastrādā noziegumus Vācijā, jo saskaņā ar likumu Vācijas policija paziņo vēstniecībai tikai tad, ja pati persona to vēlas: “Taču jūtam, ka pēc pērnā gada maija, kad Vācijā tika atvērts darba tirgus, Latvijas valstspiederīgo pastrādāto noziegumu skaits Vācijā ir audzis.”
Vācijas darba tirgus atvēršanu 1. maijā savā ikdienas darbā izjutis arī Berlīnes Šarlotenburgas nakts patversmes vadītājs Jurgens Marks – pajumtes meklētāju skaits kopš šā datuma palielinājies. “Pēdējā gada laikā sācies īsts bums,” viņš atzīst. Ar trīsdesmit divām gultasvietām Šarlotenburgas patversme ir lielākā bez pajumtes palikušo naktsmītne ne tikai Berlīnē, bet arī viena no lielākajām visā Vācijā. Pērn tajā īsāku vai garāku laiku pavadījuši ap sešiem tūkstošiem cilvēku, no kuriem apmēram divi tūkstoši bijuši ārzemnieki. Viņi nākuši no kopumā deviņdesmit dažādām zemēm un saraksta galvgalī atrodas Baltijas valstis. Visvairāk pajumtes lūdzēju ieradušies no Polijas (479 cilvēki), Rumānijas (242) un Bulgārijas (138), bet ceturtajā vietā ir Lietuva (128), pēc tam nāk Latvija (126), Slovākija (74) un Igaunija (71).
“Baltija ir ļoti ievērojami pārstāvēta, it sevišķi, ja ņem vērā salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu šajās valstīs,” teic J. Marks. Iebraucēji no Latvijas parasti ir par četrdesmit gadiem jaunāki vīrieši ar ne visai augstu izglītības līmeni, nereti vispār bez profesijas, ļoti reti zina vācu valodu un uz Berlīni visbiežāk devušies “uz labu laimi” bez jelkādas priekšizpētes – tikai ar ilūzijām galvā.
“No medijiem un nostāstiem viņiem izveidojies priekšstats, ka Berlīne taču ir galvaspilsēta, tātad te noteikti ir milzumdaudz darba iespēju. Savā zemē viņi visu ir pametuši: pārdevuši iedzīvi, sarāvuši visas saites ar savu līdzšinējo dzīvi. Un tad ierodas šeit ar cerību par jaunu nākotni, bet izrādās, ka te nekā no tā nav.”
Izvēlas palikt Vācijā
Bezdarba līmenis ekonomiski mazattīstītajā Berlīnē pērn bija 13,3 procenti, kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgā (februāra beigās – 7,8 procenti) un tikai nedaudz zem Latvijas kopējā bezdarba līmeņa. Tādēļ bez vācu valodas zināšanām ielauzties jau tā saspringtajā darba tirgū ir grūti, dažkārt pat neiespējami. “Uznāk nakts, naudas viņiem nav, un viņi vairs nezina, uz kurieni lai iet…” saka J. Marks.
Viņš slavē Latvijas vēstniecības darbu: “Mums ar Latvijas vēstniecību Vācijā ir brīnišķīga pieredze. Vēstniecības darbinieki ir ļoti atsaucīgi un dara visu, kas viņu spēkos. Taču viņi var palīdzēt tikai tad, ja atbraucēji, kas Berlīnē nonākuši grūtā situācijā, ir gatavi doties mājās.” Tomēr šāda palīdzība nav tā, ko nakšņotāji kāro. Biežāk par spīti bezperspektīvajam stāvoklim viņi nemaz nevēlas atgriezties dzimtenē, bet gan grib, lai palīdz ar līdzekļiem un darba atrašanu. “Tāpēc daudzi ar vēstniecību vispār nekontaktējas, jo zina, ka cerēto tur nesaņems,” stāsta J. Marks. Lielākā daļa šo cilvēku, neskatoties uz bezizeju, tomēr paliek Vācijā, viņš pieļauj.
Turpinājums seko Rīt “LA” lasiet par latviešu bezpajumtnieku dzīvi Berlīnē. Lasot pudeles un nakšņojot parkā, Vācijā dzīve viņiem šķiet labāka nekā Latvijā; atgriezties dzimtenē vairs nevēlas. Labāk mirt uz ielas Vācijā… |
