Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
17. marts, 2016
Drukāt

Tikai pieskārusies teātrim. Saruna ar kostīmu mākslinieci Bertu Vīlipsoni (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Berta Vīlipsone

Volfganga Amadeja Mocarta slavenā opera “Burvju flauta” Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē šajā pavasarī iestudēta jaunā, līdz šim nebijušā versijā. Ar nosaukumu “Mazā Burvju flauta” iestudējums režisores Margo Zālītes versijā adresēts jaunākajiem operas skatītājiem – bērniem no piecu gadu vecuma. Izrāde ir arī pirmais lielākais patstāvīgais pieteikums jaunajai kostīmu māksliniecei Bertai Vīlipsonei. Sarunā ar mākslinieci par teātra un mākslas gēnu, skatuvi un ceļa sākumu.

Berta ir atklāta, trausla būtne ar siltu smaidu un ļoti patstāvīgu pasaules redzējumu. Uz viņas pirmo interviju gan jaunā māksliniece nav ātri pierunājama – ir skaidrs, ka publicitāti viņa nemeklē. Bertu interesē teātris un kino, tomēr nevis to spožā – skatuves – daļa, bet mazāk redzamā virtuves puse jeb viss, kas skaistās ar teātra un kino telpu, tās detaļām un vizuālu ietērpu. Pusaudzes gados, dodoties vecāku – mākslinieku Kristiānas Dimiteres un tēlnieka Aivara Vīlipsona pēdās, Berta absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas keramikas nodaļu, lai gan bērnībā, tāpat kā daudzi mākslinieku bērni, labu brīdi vēlējusies darīt ko pilnīgi atšķirīgu – sapņojusi būt ģeogrāfe. “Piecpadsmit gadu vecumā tomēr sapratu, ka vēlos būt saistīta ar vizuālo mākslu. Jāatzīst, “lietišķajos” iestājos tāpēc, ka zināju – tur mācījušies arī mani vecāki. Protams, patika keramikas pamatīgums, jā, arī skaistie māla podi. Toreiz vienkārši vēlējos stipru profesionālo pamatu.”

Tāpat kā mamma, Berta gleznojot, tiesa, kā pati saka, savam un draugu priekam. “Man ļoti patīk gleznot, tomēr savus darbus neafišēju. Mammai gan reizēm parādu, viņai šad un tad jautāju kādu padomu – viņa ir ļoti labs draugs. Protams, mums ne vienmēr sapas tas redzējums. Parādu viņai kāda kostīma skici, reizēm viņa tikai nosaka – šis nu gan ir jocīgi! Tēvs vērtējumos gan ir lakonisks kā spartietis,” smaidot stāsta Berta.

Bez pēdām nav palikuši bērnībā saelpotie “teātra putekļi”, mazajai Bertai rosoties Dailes teātra aizkulisēs vecmāmiņas, izcilās aktrises Vijas Artmanes mēģinājumu un izrāžu laikā. Tiesa, jau toreiz vairāk interesējusi nevis aktierspēle un notikumi uz skatuves, bet dekorācijas – pēc izrādēm izložņāti visi skatuves stūrīši, ieiets pa visām mazajām durtiņām. “Atceros sevi joņojam aizkulisēs visādos kostīmu apmetņos, dzīvojos grimētavās, kur man ļoti patika.”

Jautāta, vai nav bijusi vēlme iet vecmāmiņas pēdās un pašai kāpt uz skatuves, Berta atgaiņājas, smejot – tikai ne to! “Protams, mājās vienmēr bija radoša atmosfēra. Skaidrs, kad biju maza, man tāpat kā citiem patika pārģērbties, kaut ko izspēlēt, fantazēt. Tomēr vēlāk diezgan skaidri sapratu, ka vēlos būt “vizuāliste”. Zinu, ka mana vecmāmiņa būtu mani atbalstījusi. Man ļoti pietrūkst viņas atbalsta un padoma, jo mēs bijām ļoti tuvas.”

Vizuālās mākslas un skatuves gēns saslēgušies jau “lietišķajos” – uzzinājusi par scenogrāfu nodaļu Mākslas akadēmijā, Berta ceļu turpināja scenogrāfijas lielmeistara Andra Freiberga vadībā. “Sapratu, ka vēlos piedalīties teātra virtuvē, radīt spēles apstākļus aktieriem. Esmu laimīga, ka man izdevās satikt profesoru Freibergu, lai arī nebiju pati priekšzīmīgākā studente. Uzskatu viņu par scenogrāfa profesijas tēvu. Ārkārtīgi patika viņa lekcijas, lai gan tajās nemaz nebija viegli – tās bija visai saspringtas. Tomēr tur valdīja brīvības gars – sēdējām pie gariem galdiem kā tādās garajās brokastīs, analizējām darbus, bet visam pāri – viņa sirsnība. Skaidrs, ka nedz scenogrāfiju, nedz kostīmu radīšanas mākslu nevar iemācīties, pašam ir jābūt tai īpašajai telpas sajūtai. Esmu pateicīga arī akadēmijas kostīmu mākslas pasniedzējai Kristīnei Pasternakai – joprojām, kad esmu apjukusi, piezvanu viņai, un viņa vienmēr zina uzdot pareizos jautājumus, kas man ļauj atrast atbildes.”

Jaunās mākslinieces radošajā kontā jau ir kostīmi teātra “Skatuve” izrādēm (“Ķiršu dārzs”, “Kronēšana”, “Amoks”), Berta iemēģinājusi spēkus kino un teātrī – galvenokārt kā kostīmu mākslinieka un scenogrāfa asistente. Kopā ar Annu Heinrihsoni veidoti kostīmi izrādei “Balle būs” Valmieras teātrī, veidoti arī vizuāli risinājumi starptautiski pazīstamā latviešu modes zīmola “Mareunrol’s” īsfilmai “Nightmares”.

Bertas pirmais lielākā mēroga kino projekts ir nesen uz ekrāniem nonākusī Dāvja Sīmaņa mākslas filma “Pelnu sanatorija”. “Mani ļoti interesē kino, tomēr, tas, saprotams, notiek visai reti. “Pelnu sanatorijā” strādāju kopā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni – pēc viņas norādījumiem palīdzēju filmas varoņiem – sanatorijas iemītniekiem – ieģērbties un iejusties viņu kostīmos. Filmas varoņu kostīmi ir dokumentāli precīzi, un Kristīne strādā ar ļoti smalku jušanu krāsās, faktūrās – no viņas var daudz mācīties. Kino ir svarīgi, lai kostīms dzīvo, tas var būt slapjš, saburzīts – objektīvs neko neatstāj nepamanītu. Bija ārkārtīgs prieks nokļūt tik profesionālā komandā.”

Berta pasmaida – pavērsiens no scenogrāfijas studijām uz kostīmiem vienkārši esot noticis. “Darbošanos ar kostīmiem es sauktu par iespēju, kas, jāatzīst, man ir ārkārtīgi patīkama. Kostīmi nozīmē sīkākas lietas, nianses, detaļas. Pret scenogrāfa vērienu pagaidām esmu piesardzīga. Izfantazēt telpas aprises, jā, to daru ar lielāko prieku, bet realizēt šīs fantāzijas vēl vilcinos, lai arī zinu, cik laba skola man ir dota. Tagad esmu tikai pieskārusies teātrim, vēl meklēju savu vietu,” domīgi teic Berta un atklāj – mājās klusībā rindojoties viņas iemīļoto izrāžu scenogrāfijas sapņu maketiņi – Čehovs, absurda teātris, pa kādam farsam.

Pirmais jaunās kostīmu mākslinieces pastāvīgais pieteikums uz lielās skatuves gaidāms Nacionālās operas Jaunajā zālē, kur režisores Margo Zālītes vadībā top opera bērniem – “Mazā Burvju flauta”, veidota pēc Mocarta “Burvju flautas” motīviem. Bertas eklektiski veidotajos košajos kostīmos tērpsies gan princis Tamino (Mihails Čuļpajevs, Juris Vizbulis) un viņa iemīļotā Nakts karalienes meita Pamina (Laura Teivāne, Jolanta Strikaite), gan princeses nolaupītājs – varenais burvis Zarastro (Guna Zariņa, Dināra Rudāne) un arī pulciņš bērnu – Rīgas Doma kora skolas audzēkņi.

“Priecājos, ka varu strādāt kopā ar manu pasniedzēju Inetu Sipunovu, kura ir izrādes video māksliniece. Ļoti skaista mūzika un aizraujošs stāsts visai ģimenei, brīnišķīgi, jauni, skaisti dziedātāji. Man ārkārtīgi patīk režisores Margo Zālītes darbs – kopā ar viņu izrāde top procesā, vienmēr iespējams kaut ko izmainīt, uzlabot. Protams, viss kā jau pasakā te ir drusku pārspīlēts – arī kostīmi.”

Berta atzīst, viņa vēlētos pārsteigt. “Līdz šim esmu bijusi palīgs, tagad jūtu to milzīgo atbildību, ko uzliek izrāde bērniem. Daudz domāju par mūsdienu bērniem – ja nu esmu mazliet vecišķa! Laiks šobrīd ļoti ātri steidzas uz priekšu, bērni ir citādi, nekā bērnībā biju pati. Maniem draugiem ir mazi bērni, un zinu, ka mūsdienās viņus ļoti grūti pārsteigt. Tomēr man šķiet, ka galvenais – neko nesadomāt, uz skatuves nevajadzētu just radošos sviedrus un asinis. Man patīk, ka viss ir vienkārši. Nevēlos, lai varoņi iznāk uz skatuves kaut kādos karnevāla tērpos – kostīms ir daļa no tēla, nevis atribūts.

Man ārkārtīgi patīk kostīmu mākslinieka darba virtuve. Kamēr fantazē, skicē, tu strādā ļoti brīvi. Satiekot īsto valkātāju, ir jāpielāgojas cilvēkam. Tu redzi, kā visu kopainu var izmainīt tikai izskats. Ar lielu prieku esmu arī darbnīcās – turu roku uz pulsa. Ja vēl pati varu kaut ko satrākelēt! Ik uz soļa jāatrisina kāds negaidīts šķērslītis, piemēram, izrādās, operā baleta grīda ir ārkārtīgi raupja, un, saskaroties ar to, operas vieglās kurpītes būtu saberztas caurumos! Esmu laimīga un pateicīga par to, ka varu šeit darboties. Mani sajūsmina operas pamatīgās darbnīcas, pieredzējušie meistari. Strādājot teātrī, nav lemts vientuļa gleznotāja liktenis – te visi kopā veido vienu lielu gleznu. Citreiz ir grūti, tomēr kopīgais rezultāts – šoreiz lielais operas kuģis – man ļoti patīk. Pietrūkst omītes padoma – viņai noteikti būt bijis kas sakāms.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. No padomijas ligzdas un Atbildēt

    izskatās pasūtījuma raksts-reklamēt savējos

  2. vecs vērtētājs;))) Atbildēt

    Jauka sieviete – lai veicas!

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+