×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.7°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
22. marts, 2018
Drukāt

Mācīties valodu – tikpat kā trenēties olimpiskajām spēlēm

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Martins Stireruds

Norvēģis Martins Stireruds kopš 2012. gada mācās medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē, kopā ar draugiem nodibinājis kafejnīcu “Spiikiizi”, kurā notiek valodu kursi studentiem, un izdos grāmatiņu angļu – latviešu valodā, kas citiem ārzemju studentiem palīdzēs saziņā ar pacientiem prakses laikā slimnīcā.

Martins latviešu valodā runā vidējā līmenī, taču cer, ka uzlabos savas zināšanas līdz augstākajam līmenim. Izvaicāju Martinu par to, kas viņam latviešu valodas apguvē šķitis pats grūtākais un kāda tā viņam šķiet salīdzinājumā ar dzimto norvēģu valodu.

Ko zinājāt par Latviju pirms ierašanās šeit un kāpēc studijām izraudzījāties tieši RSU?

M. Stireruds: Iesūtīju pieteikumus vairākām augstskolām dažādās valstīs – Polijā, Latvijā, Slovākijā. No Polijas man atbildēja, ka pietrūkst viena dokumenta, bet no RSU saņēmu vēstuli, ka esmu uzņemts. Par Latviju zināju tikai to, ka tā ir maza valsts un ka no tās cilvēki brauc strādāt Norvēģijā. Tunsbergā man bija daži paziņas lietuvieši, taču nevienu latvieti tur nepazinu.

Kas motivēja labi apgūt latviešu valodu?

Norvēģijā satiku cilvēkus, kuri ieradušies strādāt no Lietuvas, Polijas, taču pēc vairākiem gadiem jo­projām neprata norvēģiski. Nodomāju – žēl, ka viņi nevar ar mani sarunāties norvēģu valodā. Vai viņi bijuši mazliet slinki?

Rīgas Stradiņa universitātē pirmajos kursos notika latviešu valodas nodarbības. Taču slodze bija liela, jāmācās tādi priekšmeti kā anatomija, ķīmija, daudz laika jāpavada bibliotēkā, anatomikumā. Tā kā man vēl nebija draugu latviešu, ar ko sarunāties, pēc diviem šeit nodzīvotiem gadiem šo valodu tomēr nepratu. Tad domāju – kāpēc es negribu to mācīties? Vai esmu līdzīgs tiem, par kuriem dzimtenē domāju, ka viņi ir mazliet slinki? To apzināties bija pašam kaitinoši. Nolēmu, ka man kaut kas jādara, jāmācās par kultūru, jāapgūst valoda. Sameklēju feisbukā valodu kursu adresi un pieteicos.

Mans ieteikums universitātei būtu – latviešu valodu vajadzētu mācīt arī vēlāk, kad studentiem jau jāiet pie pacientiem un jārunā ar viņiem. Vingrināšanos jaunas valodas apguvē salīdzinu ar sportistu treniņiem, gatavojoties olimpiskajām spēlēm. Viņi trenējas, jo ir mērķis – piedalīties olimpiādē. Trenēties un nepiedalīties spēlēs – tas nav loģiski. Tāpat nav loģiski mācīties valodu un nerunāt tajā.

Kā vērtējat, cik viegli vai grūti ir mācīties latviešu valodu?

Tā ir grūta valoda. Norvēģu valodā, piemēram, lietvārdiem nav deklināciju. Esmu gadu nodzīvojis Meksikā un mazliet protu spāņu valodu. Redzot, ka latviešu valodā ir deklinācijas, nodomāju – jā, zinu, kā tās darbojas. Reiz latviešu valodas nodarbībā pēkšņi sāku runāt spāniski. Redzu, visi apkārt smaida…

Dažās dienās, kad esmu noguris, runāt latviski ir grūtāk nekā citkārt. Klausos, bet vārdi it kā peld man pāri. Tagad es izdomāju teikumu norvēģiski, tad tulkoju. Ātri jādomā!

Jaunums man bija latviešu valodas garumzīmes. Arī tādas skaņas kā “š”, “ķ”, it sevišķi, kopā vienā vārdā – kā “šķēle”.

Atceros, Zviedrijas latviete Māra stāstīja, kā jaunībā “spīdzinājusi” zviedru puišus, prasot pateikt vārdu “pļava”, jo viņiem tāda “ļ” skaņa bijusi sveša.

Mana draudzene no Zviedrijas saka, ka norvēģu valoda ir kā dziesma. Man tā nešķiet. Salīdzinot norvēģu un latviešu valodas ritmu, mums tas ir strikts, noteikts: “ta, ta, ta”, bet latviešu valodas ritms ir plūstošāks. Esmu pamanījis tādu īpatnību – ja latviešu valodā sarunbiedrs atbild noliedzoši, viņa balss intonācijas ir augstākas, nekā citkārt normāli runājot. Slimnīcā to esmu daudzkārt novērojis. Pastāstīju par to savam draugam Ārim.

Dažreiz man latviski grūti saprast nozīmes ziņā līdzīgu vārdu lietojumu – kad jāsaka “klausīties” un kad “dzirdēt”. Nav viegli pateikt darbības vārdu galotnes – kad jābūt garajam patskanim, kā vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa “-īt”, “-ināt”, un kad – īsajam patskanim. Jāpadomā arī, lai nesajauktu priedēkļus un teikuma “Es tevi gribētu apmeklēt” vietā nepateiktu “Es tevi gribētu izmeklēt”.

Kādi ieguvumi nākuši reizē ar latviešu valodas prasmi?

Varu skatīties televīziju, klausīties radio, sarunāties. Jūtu, latvieši priecājas par to, ka es mācos valodu, atzinīgi smaida. Pats galvenais – varu sarunāties ar pacientiem, uzzināt, kas kait, un man tas ir ļoti svarīgi.

Gatavoju izdošanai trīs grāmatiņas, kuras medicīnas studentiem no ārzemēm būs palīglīdzeklis saziņā ar pacientiem. Katrā būs apmēram 400 teikumu divās valodās: angliski – latviski, latviski – krieviski un angliski – krieviski. Tur ietvertas pašas nepieciešamākās frāzes sarunai ar pacientiem, piemēram, “Kur jums sāp?”, “Cik ilgi ir sāpes?”, “Vai jums agrāk bija tuberkuloze?” utt.

Kam noderēs grāmatiņas angļu un krievu valodā?

Esmu mācījies latviešu valodu, eju pie pacientiem, bet daudzi no viņiem runā krieviski. Pacients grib kaut ko stāstīt, bet es nesaprotu. Mēģinu latviešu valodā, viņš atbild krieviski. Tad nevaru komunicēt, un tas ir neērti abiem. Bet ar grāmatu, kurā būs arī attēli, mēs varētu sazināties – parādīšu attēlus, teikumus, viņš atbildēs ar “jā”, “nē”.

Cilvēkam, dzīvojot Latvijā, ir svarīgi mācīties valsts valodu. Bet nav viegli, ja viņam ir, piemēram, jau 60 gadi un nav naudas kursiem.

Tie, kam tagad ir 60 gadi, laikā, kad Latvija atguva neatkarību, bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit.

Slimnīcā katru dienu ir situācija, ka arī gados jauni pacienti runā ar ārstu tikai krieviski.

Katra valoda paver iespēju iepazīt jaunu kultūru. Ko uzzinājāt par latviešu kultūru?

Pašā sākumā par latviešiem dzirdēju, ka saskarsmē ir vēsi, nav atvērti citiem. Bet tā nav. Ir jāiepazīstas, jāparunā, un viss kārtībā. Arī Norvēģijā, piemēram, spānis pateiks, ka norvēģi nav atvērti saskarsmei, bet pēc kopīgas ballītes secinājums jau būs cits.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+