Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Tikšanās parādes laukumā


plavinmaate_vs_179

Pludmales volejbolistu karstākie fani Londonā bija viņu tuvinieki
. Bērniem esmu mācījusi, ka sapņiem jātic un tad tie piepildās – lepna ir Rudīte Al-Tahana. Viņas dēls Mārtiņš Pļaviņš kopā ar Jāni Šmēdiņu izcīnīja olimpiskās bronzas medaļas pludmales volejbolā.

 

 

Iespēja satikties visiem negadās bieži. Rudīte ar vīru Tristanu jau trešo gadu dzīvo un strādā Kuveitā. Mārtiņš (27), vecākais no trim viņas bērniem, pēdējos divus gadus ziemā trenējas un spēlē Turcijā, bet vasarā piedalās turnīros visā pasaulē. Meita Elīna (26) ir Jāņa Šmēdiņa sieva, abi dzīvo Vācijā, kur Jānis pa ziemu spēlē klasisko volejbolu. Savukārt jaunākā meita Ieva (20) mācās Anglijā. “Kad bērni izaug, viņi kļūst tev kā draugi, līdzvērtīgi cilvēki. Man patīk, ka dzīvojam atsevišķi un tad īpaši gaidītas ir satikšanās reizes,” teic Mārtiņa mamma Rudīte.

Jātnieku gvardes parādes laukuma tribīnēs, kur ietilpst 15 tūkstoši skatītāju, mūsējo tuvinieki bija vieni no karst-asinīgākajiem faniem. “Es nekliedzu. Lienei un Elīnai ir skaļas balsis, toties man ir noplaukšķinātas plaukstas. Protams, ļoti pārdzīvoju visa turnīra laikā. Skatos spēli, un liekas, ka kaut kas ar mani nav kārtībā – labprātīgi atnācu uz šejieni, lai bojātu sev nervus, un par to vēl maksāju naudu,” pasmejas Rudīte, kura klātienē redzēja gandrīz visas Pļaviņa un Šmēdiņa spēles Londonā.

Izglītība pirmajā vietā

Pirms 16 gadiem, kad Mārtiņš sāka trenēties volejbolā, viņa par olimpisko spēļu medaļām, protams, nedomāja. Galvenais bija aizpildīt 11 gadus vecā puikas brīvo laiku. “Audzinot dēlu, jādomā, kas notiks grūtajā pusaudža vecumā – atradīs vēl nepareizos draugus un aiz bezdarbības pasāks visādas muļķības. Kā to novērst? Jāsūta uz sporta nodarbībām, uz kaut ko tādu, kas patīk. Sākumā mēģinājām basketbolu, bet vēlāk viņš pievērsās volejbolam. Ir gājis arī dambretes pulciņā, viņam ir galva uz pleciem. Tas jau arī volejbolā svarīgi – izfunktierēt savu taktiku.”

Puiši vecākiem bieži vien sagādā lielas raizes, taču Mārtiņš jau no bērnības radināts būt atbildīgs. “Mācoties 2. klasē, viņš gāja atvest no skolas gadu jaunāko māsu Elīnu. Mācījām iet pāri ielai un skatīties uz luksoforiem, paši, viņam neredzot, vērojām, vai visu darīs pareizi,” stāsta Rudīte.

Vienīgās domstarpības mātes un dēla attiecībās esot radušās pēc tam, kad Mārtiņš pabeidza 9. klasi Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un bija nolēmis stāties Murjāņu sporta ģimnāzijā. “Es par to ij dzirdēt negribēju, un tad viņš sirds dziļumos jutās aizskarts, ka es nesaprotu sporta nozīmīgumu. Taču teicu, ka vidusskola jābeidz 1. ģimnāzijā un tad var skatīties tālāk. Izglītībai jābūt, jo visu mūžu maizi kā sportists nevarēs pelnīt. Jābūt arī plānam B. Mārtiņam skolā ļoti labi gāja, viegla galva, apķērīgs, un pēkšņi ies prom. Viņš bija spiests paklausīt,” ar smaidu atceras mamma. Viņa ir ļoti priecīga, ka par spīti aizņemtībai sportā dēls turpina studēt, un vēl tikai viens kurss jāpabeidz, lai absolvētu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.

Jauni izaicinājumi

Rudīti dzīves ceļi aizveduši uz Kuveitu, kur viņa jau trešo gadu Kembridžas angļu skolā 2. klases skolēniem māca angļu valodu un arī vairākus citus mācību priekšmetus. “Mans vīrs ir anglis, un vienmēr licies, ka būs taču smieklīgi, ja es, latviete būdama, mācīšu angļiem angļu valodu. Tik lielas pašapziņas man nav. Teicu vīram – kāpēc mēs nevarētu braukt uz kādu citu valsti? Ne Latviju, ne Angliju, bet citur. Pirmo pusgadu pavadījām Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, kur viņu uzaicināja uz īsu brīdi. Es braucu līdzi un arī vienā skolā iekārtojos.”

Pēcāk esot piedāvāts strādāt Kuveitā. Izaicinājums pieņemts. Tristans ir skolas matemātikas sekcijas vadītājs. Skolotāja darbam pluss ir trīs brīvie mēneši vasarā. Nupat ar vīru mēnesi pavadījuši Latvijā, olimpisko spēļu laikā bija Londonā. 31. augustā atgriezīsies darbā Kuveitā. Arī tur mācību gads sākas septembrī. “Pirmais gads bija grūtāks, otrajā jau zināju, kas jādara un ko var sagaidīt. Tā ir cita kultūra – ko drīkst un ko nedrīkst atļauties. Nav grūti, tikai reizēm temperatūra ir TĀDA, šobrīd tur ir +50 grādi. Reizēm šķiet, ka lietus varētu uzlīt, bet nelīst.”

Kuveitā viņi, visticamāk, nav uz ilgu palikšanu. Pēc pāris gadiem atkal varētu mesties jaunā piedzīvojumā, šobrīd simpātisks galamērķis Rudītei šķiet Turcija. Atgriezties dzimtenē? “Nē. Latvijā es aizvadīju garus darba gadus, un šķiet, ka tur esmu sevi izsmēlusi. Nekas jauns mani Latvijā nesagaida, bet man vajag ko jaunu. Tas ir interesanti.”

Mārtiņam mamma novēl aizsniegties līdz olimpiskajam zeltam: “Lai sapņi piepildās un ir labi rezultāti. Lai ir uzņēmība, enerģija, veselība, lai nezūd mērķtiecība un lai Mārtiņš strādā tikpat grūti kā līdz šim, jo ieguldītais darbs atmaksājas.” Mārtiņš izteicies, ka grib startēt vēl divās olimpiskajās spēlēs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+