Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Franks Gordons: Vai būs starptautiska tiesa par padomju varas noziegumiem? 18

“Vergangenheitsbewaeltigung”. Šis bezgala garais vācu vārds latviskojot būtu – pagātnes pārvarēšana. Vāciem garus 70 gadus nācās pārvarēt savas zemes pagātni – 12 “brūnos” hitleriskās Lielvācijas gadus. Manuprāt, šo bezgala garo vārdu pareizāk, plašāk un varbūt trāpīgāk būtu jātulko tā – tikt galā ar pagātni. Visā t. s. pēcpadomju telpā joprojām tikt galā ar padomju pagātni, kas vilkās 70 gadus (Baltijā tikai 45), ir bezgala grūti.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Man patiess prieks par ziņu, ka 3. septembrī Maskavas Starptautiskajā universitātē uz savu kārtējo sēdi sanāca iniciatoru grupa, kuras mērķis ir sasaukt starptautisku tiesu par staļinismu un visiem padomju perioda varas noziegumiem.

Tika nolemts izveidot darba grupas, kas savāktu faktisko materiālu, veiktu juridisko ekspertīzi padomju likumdošanas un starptautisko tiesību ietvaros, sastādītu apsūdzības aktus un plašāku sabiedrību ar tiem iepazīstinātu, izmantojot medijus un internetu, gatavotu speciālus kursus skolēniem un studentiem par tematu “Padomju perioda varas represijas un noziegumi”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Minētajā sēdē piedalījās arī Sergejs Kovaļovs, Jurijs Pivovarovs, Nikolajs Svanidze, Alla Garbere, Marieta Čudakova, Igors Čubaiss – cilvēki, kurus Kremlim idejiski pietuvinātie zākā kā liberastus, sorosītus, kosmopolītus. Iesaukas, kas dzirdētas un lasītas arī Latvijā…

Kursi skolēniem un studentiem? Svētīgs, bet sasodīti smags uzdevums ap­stākļos, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins, “krievu pasaules” ekspansijas sludinātājs, izmisīgi laipo, mēģinot “izglītot tautu par vēsturi”, izdabājot gan staļinisma epigoniem, gan “krievestības garīguma” jūsmoņiem.

1. septembrī Maskavas Kristus Pestītāja katedrāles baznīcas koncilu zālē (!) notika vēstures mācību grāmatas prezentācija. Runa ir par mācību līdzekli četros sējumos, ko sastādījis Jevgeņijs Spicins – vēsturnieks un pedagogs, kurš, uzrunādams klātesošos, norādīja, ka šī grāmata “atbilst izglītības standartam, ko apstiprinājis prezidents Vladimirs Putins”.

Sējumu nosaukumi: “Senā un viduslaiku Krievzeme. IX – XVII gs.”, “Kriev­ijas impērija. XVIII gs. – XX gs. sākums”, “Krievija – Padomju Savienība. 1917 – 1945”, “Krievija – Padomju Savienība. 1945 – 1991”. Interesanti, ka sākotnējais metiens ir niecīgs – tikai 300 eksemplāru. Izdevēji bija steigušies, lai prezentētu četrus sējumus ne vēlāk par 1. septembri. Tikmēr Krievijas skolotāji un skolēni lieto triju dažādu apgādu izdotas vēstures mācību grāmatas, kas “sarakstītas pirms gadiem divdesmit un uz kuru pamata patriotus neuzaudzināsi”, kā izteicies kāds prezentācijas dalībnieks.

Vēstures zinātņu doktors profesors Aleksejs Lubkovs šajā pasākumā sacīja, ka līdzšinējais Krievijas Izglītības ministrijas t. s. vēstures kultūras standarts esot juceklīgs – formulēta atbrīvošanas kustības teorija, saskaņā ar kuru 1825. gadā dekabristi cildināti kā diži revolucionāri, kuru vienīgais mērķis esot bijusi cīņa pret Krievijas valstiskumu, bet, no otras puses, nostādne rādot virzību uz modernizāciju.

Reklāma
Reklāma

Ej nu sazini, vai tie četri sējumi ienesīs kādu loģisku skaidrību Krievijas skolotāju un skolēnu galvās.

Cildens un nepārspēts tā arī paliek profesora Andreja Zubova veikums – viņa rediģētā “Krievijas vēsture XX gadsimtā” divos sējumos, kas 2009. gadā iznāca ACT apgādā. Pirmais sējums aptver laikposmu no 1894. līdz 1939. gadam, otrais – no 1939. līdz 2007. gadam. Šajā nevainojami rūpīgi rediģētajā grāmatā ir runa par 1941. – 1945. gada padomju un nacistu karu. Tāds taču šis karš patiesībā bija. Diemžēl jēdziens “Lielais Tēvijas karš” joprojām ir mūsdienu Krievijas pamata mīts un svētums, kuru apšaubīt ir krimināli sodāmi…

Atgādināšu vēl, ka profesors Zubovs bija pirmais, kurš atklāti uzdrošinājās salīdzināt Putina izdarības, pievienojot Krievijai Krimu, ar Hitlera izdarībām, pievienojot Lielvācijai Sudetu novadu.

Šķiet, ka pēcpadomju telpā ar savu koloniālo un padomju pagātni sekmīgi tiek galā Kazahstāna, kuras jaunajā, mirdzošajā galvaspilsētā Astanā tika svinīgi atzīmēta Kazahu hana valsts 550. gadskārta. Šo veidojumu bezgalīgajā Centrālāzijas stepē dibināja sultāni Kerejs un Žanibeks, šī dinastija valdīja mūsdienu Kazahstānas vidienē no 15. gadsimta līdz 1718. gadam. No šīs samērā tālās pirmskoloniālās pagātnes pārcelsimies uz 1987. gada decembri, kad toreizējā Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atā notika kazahu nacionālistu – galvenokārt jauniešu – protesta mītiņš, kura dalībnieki tika daļēji apšauti. Tas faktiski bija pirmais “Maidans” t. s. “perestroikas” brieduma dienās, un protesta iemesls bija etniska krieva, vietējo apstākļu nepazinēja, iecelšana republikas KP CK pirmā sekretāra amatā. Tagad šajā laukumā uzcelts obelisks – brīvības cīnītāju piemiņai.

Un vēl arī patiess stāsts par tīri fiziskām grūtībām, kas jāpārvar ukraiņiem, lai tiktu galā ar padomju pagātni. Kijevas centrā 120 metru augstumā (ieskaitot pamatni) slejas ar tērauda plāksnēm apšūts sievietes stāvs. Tā ir “Māte Dzimtene”, ukrainiski – “Batkivščina-Mati”. Sieviete vienā rokā tur 16 metru garu zobenu, kas sver 9 tonnas, bet otrā rokā lielu vairogu, kas sver 13 tonnas. Vairogu grezno PSRS valsts ģerbonis. Tā “Dzimtene” nav vis Ukraina, bet Padomju Savienība, un viss šis gigantisms cildina uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Tagad Ukrainas valdība vēlētos vismaz pārdēvēt šo memoriālu par “Māti-Ukrainu”. Tāpēc vajadzētu no milzu vairoga noņemt PSRS ģerboni un aizvietot to ar Trizubu (Trejdeksni), vēsturisko Ukrainas ģerboni. Šis smagais darbs būtu jāveic alpīnistiem un maksātu bargu naudu. Par Uzvaras pieminekli to tādā gadījumā saukt būtu kutelīgi, jo zem karoga ar Trizubu karoja arī ukraiņu leģionāri vācu pusē. Un dažs labs Ukrainas parlamenta (Radas) deputāts, galvu kasīdams, prāto – varbūt visu to neticami smago padomju memoriālu nojaukt? Tiec nu galā ar šo…

Raksts publicēts avīzē 
”Laiks”/”Brīvā Latvija”