Latvijā
Izglītība

Jātiek klāt bērna sirsniņai, uzskata jaunā skolotāja Evita Skrimble3

Foto-Karīna Miezāja

“Bērni grib daudz uzzināt un paveikt. Skolotājam jāmāk viņus neierobežot,” spriež Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas nu jau gandrīz 3. klases audzinātāja Evita Skrimble. Viņa ir viena no konkursa “Jaunais skolotājs” laureātēm. Konkursam Evitu pieteica gan kāds skolēns, gan divu viņas skolēnu audžumamma. Kad Evita uzzinājusi, ka tikusi laureātes godā, “gandrīz nokritusi”. “Tas bija šokējošs, bet arī patīkams pārsteigums,” saka jaunā skolotāja.

Jābūt radošai

Ilūkstes novads, kurā ir Bebrene, ir Evitas dzimtā puse. Viņai vienmēr patikuši bērni, paticis ar viņiem darboties jau tad, kad pati mācījusies vidusskolā un Skolotāju dienā lielajiem uzticēts pieskatīt mazākos. “Ar bērniem ir interesanti. Vienmēr kaut kas jauns, negaidīts un neparasts. Biju domājusi arī par fizioterapijas studijām, taču nobijos, ka netikšu galā ar anatomijas apguvi. Topošajiem skolotājiem arī daudz jāmācās, tomēr uzdevumi ir vairāk radoši. Piemēram, jāizdomā spēle dabaszinībās, un paša studenta ziņā, kurai klasei to paredzēt,” stāsta Evita. Viņa savā dzimtā ir pirmā pedagoģe. Skolotājas profesiju apguvusi Daugavpils Universitātē. Jau studiju laikā Evita apprecējās ar puisi, kurš dzīvo netālu no Bebrenes vidusskolas. Vajadzējis meklēt prakses vietu, un viņa sarunājusi praksi šajā skolā. Drīz pēc tam, pēdējā studiju gadā, jaunajai pedagoģei te piedāvāja uzsākt patstāvīgu darbu un sākt mācīt pirmklasniekus. “Bija grūti gan strādāt, gan mācīties. Taču biju pie šā ritma arī pieradusi. Labi, ka jau vidusskolas laikā ieguvu autovadītājas tiesības, jo, ja būtu jābraukā ar sabiedrisko transportu, studijas Daugavpilī un darbu lauku skolā nebūtu iespējams apvienot,” teic Evita. Viņa ir pateicīga kolēģēm, kas aizstāja topošo augstskolas absolventi, kad viņai bija jāsteidzas uz eksāmeniem. Evitas bakalaura darbs novērtēts ar visaug­stāko atzīmi – 10. Nākotnē Evita plāno studēt arī maģistrantūrā. Citi jaunie skolotāji stāstījuši, ka vecāki uz tik “zaļu gurķi” klases priekšā skatās ar zināmu skepsi. Evita toties saka, ka Bebrenē viņas jaunība tīkama ne vien skolēniem, bet arī viņu vecākiem, kuri jauno audzinātāju uztvēruši ar lielu atsaucību un sajūsmu. “Man ar vecākiem izveidojies labs kontakts. Patīkami, ka ir vecāki, kuri regulāri zvana, interesējas, kā bērnam skolā veicas,” teic jaunā skolotāja. “Cenšos ne tikai vadīt stundas, bet katru nedēļu piedāvāt bērniem vēl kādu pasākumu, kam īpaši jāgatavojas – jāizveido kāds priekšnesums vai kāda kompozīcija. Tas krāšņo ikdienu.” Kā jau lauku skolā, Evitas audzināmā klase nav liela – tajā ir tikai desmit skolēnu.

Darbs sniedz gandarījumu

Jaunā skolotāja pamanījusi, ka viņas skolēniem vislabāk patīk matemātika, kā arī mājturība un vizuālā māksla. Pirms mājturības stundas, kurā sākumskolēni strādā dažādus rokdarbus, mazie nepacietīgi cenšas noskaidrot, kāds darbiņš būs jādara šoreiz. Vēstulē, kurā bija aprakstīts Evitas darbs, bija arī teikts, ka mazie rūpīgi vāc interesantus akmentiņus, pogas, skaidas, pērlītes, jo zina, ka sīkās lietiņas noderēs rokdarbos. Skolotāja bērnu darbiņus regulāri izstāda skolā organizētajās izstādēs. Evita savus mazos pieskata arī pagarinātās dienas grupā – kopā rotaļājas, apmeklē netālo bibliotēku, dodas laukā, vēro dabu, iet ekskursijās. “Piemēram, nesen bijām kopā tuvējā dabas takā. Bērni pēc tam tik mīļi teica paldies, ka bijis interesanti,” saka Evita.

Jaukākie brīži skolotāja darbā ir tieši šādi: kad kāds delveris, uz ko skolotāja dusmīga, atnāk atvainoties un samīļo, kad bērns, kam bijis grūti saprast jauno mācību vielu, pēkšņi sajūsmā iesaucas: “Skolotāj, tagad es beidzot sapratu, kas ir lietvārds!” – “Tad ir liels gandarījums: redzu, ka izdevies iemācīt,” stāsta Evita. “Man klasē ir bērns, kam noteikti attīstības traucējumi, taču šis skolēns ne ar ko neatšķiras no pārējiem. Vienīgi pašam jau izveidojusies apziņa, ka viņš neko nevar. Tad skolotāja uzdevums ir ne tikai mācīt, bet arī iedvest pašapziņu – uzslavēt un motivēt. Ja kaut kas nepadodas, svarīgi bērnu nesteidzināt.” Evita uzskata: jātiek līdz bērna sirsniņai, tad arī sadarbība būs veiksmīgāka.

Protams, arī skolotāja darbā neiztikt bez garoziņas. Evitas skatījumā viena no negatīvajām skolu pedagogu amata pusēm ir gana apjomīgie papīru darbi: klases žurnālu aizpildīšana un dažādu atskaišu rakstīšana. Tikt galā ar šo birokrātiju viņai šķiet grūtāk nekā skolot bērnus. Runājot par jau daudz apspriestajām pedagogu algām, Evita atzīst, ka viņu vairāk uztrauc nevis algas apmērs, bet gan neziņa. Pirms aiziešanas vasaras brīvdienās pedagogiem nav ne jausmas, cik viņi pelnīs rudenī. “Taču, cik piešķirs, ar tik arī iztiksim. Latviešu tauta ir ļoti savaldīga,” saka Evita.

Neskaidrs gan ir arī lauku skolu liktenis, tāpēc jaunā skolotāja vēl nezina, cik ilgi strādās šajā skolā. Evita aicina novērtēt lauku skolu nozīmi. Ne katrs bērns var iejusties lielajās pilsētas skolās, daļai skolēnu ļoti nepieciešams, lai skolotājs varētu ar viņu strādāt individuāli. “Domāju, ka mazo lauku skolu skolēni nekādā ziņā nav zaudētāji,” uzsver Evita. Kāpēc jaunā skolotāja nolēmusi palikt laukos? Viņa neslēpj, ka laukiem viņu piesaista, pirmkārt, vīrs, kam ir sava saimniecība. Otrkārt, studējot Daugavpilī, Evita sapratusi, ka pilsētā viņai būtu grūti dzīvot, jo sirds vilkusi uz laukiem. “Kad esmu pilna emociju, nomierinos tieši dabā. Mans vīrs ir mednieks, un es medībās eju kā dzinējs. Pabļaustīšanās mežā mani uzlādē. Tāpat man vajag parušināties dārzā, puķu dobē,” atbild Evita, kura jau kopš bērnības radināta pie lauku darbiem. Vasarā lauku darbiem atliek vairāk laika, taču arī tad, kad jāstrādā skolā, Evita vismaz vakaros padzirda teļu vai pabaro kādu no mājlopiem.

LA.lv