Kultūra
Teātris un kino

Tikumības un kaislības sadursmes Salemā0


Jura Žagara tēlotais Džons Proktors izrādē izceļas kā racionāli domājošs varonis, kurš pamazām apjauš savas pagātnes rīcības sekas. Savukārt Inga Alsiņa Elizabeti Proktoru iemieso kā lepnu, bet vienlaikus mīlošu, jūtīgu, uzupurēties spējīgu sievieti.
Jura Žagara tēlotais Džons Proktors izrādē izceļas kā racionāli domājošs varonis, kurš pamazām apjauš savas pagātnes rīcības sekas. Savukārt Inga Alsiņa Elizabeti Proktoru iemieso kā lepnu, bet vienlaikus mīlošu, jūtīgu, uzupurēties spējīgu sievieti.
Publicitātes (Mārtiņs Vilkārša) foto

Artūra Millera “Salemas raganas” (oriģinālā – The Crucible jeb “Smags pārbaudījums”) līdzās virknei Tenesija Viljamsa un Edvarda Olbija darbu pieder pie ASV 20. gadsimta vidus dramaturģijas kanona.

Iemeslu lugas popularitātei atrast nav grūti – tajā ietvertās tēmas par sabiedrības liekulību, indivīda sirdsapziņu, tikumības un kaislības sadursmēm ir universālas un nav zaudējušas aktualitāti arī 21. gadsimtā, piemēram, kaut vai domājot par atšķirībām starp cilvēku uzspodrināto publisko tēlu sociālajos tīklos un reālajā dzīvē

Tajā pašā laikā “Salemas raganu” sižetā ir aspekti, kas traucē vieglu lugas pārnešanu uz mūsdienu kontekstu. Raugoties no šodienas skatpunkta, kad cilvēka dzīvībai ir gluži cita vērtība un kad nāvessodi (ar injekcijām vai elektrisko krēslu) tiek izpildīti vien dažos ASV štatos, gluži neticams liekas lugas pamatkonflikts, kad raganu tiesas prāvā apsūdzētajiem Amerikas mazpilsētas iedzīvotājiem tiek dota iespēja izvēlēties – vai nu atzīties (neesošos) sakaros ar sātanu, vai arī tikt pakārtiem.

Millers lugu raksta kā konkrētu politisku alegoriju par ASV sociālpolitisko situāciju 50. gadu sākumā, velkot paralēles starp 17. gadsimta raganu prāvām un auksto karu, kura laikā pieaug bailes no komunisma ideju izplatības sabiedrībā.

Kaut arī “Salemas raganu” sižetā, protams, ir iespējams vilkt paralēles ar čekas maisu atvēršanu un ar to saistītajām “raganu prāvām” Latvijas sabiedrībā, Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā šī tēma izskan pārāk abstrakti, lai raisītu konkrētas asociācijas, tādēļ grūti atrast pamatojumu, kādēļ tieši šī luga iestudēta tieši šodien.

Mēģinot norādīt, ka darbība notiek mūsdienās, iestudējumā varoņu rokās laiku pa laikam pavīd mobilie telefoni, taču, tā kā ideja par tehnoloģiju klātbūtni kā visuredzošu aci, kas fiksē katru cilvēka soli, tā arī izvērsta netiek, šis paņēmiens iegūst vienīgi dekoratīvu raksturu.

Izrādi var uztvert kā tematisku turpinājumu režisores iepriekšējos iestudējumos – Dailes teātrī uzvestajos Gilberta Adēra “Sapņotājos” (2018), Patrika Mārbera “Pēc Jūlijas jaunkundzes” (2018), Tenesija Viljamsa “Kaķī uz nokaitēta skārda jumta” (2017), kā arī Liepājā tapušajā Henrika Ibsena “Hedas Gableres” versijā (2017) aizsāktajai tēmai par seksualitātes nozīmi sievietes rīcības motivācijā.

“Salemas raganās” saskatāma Lauras Grozas-Ķiberes interese par feminisma idejām, kas lielā mērā noteikusi arī Millera darba interpretāciju.

Lugas autora attieksme pret centrālajiem sieviešu tēliem – Abigailu Viljamsu, kura ar savu kaislību apdraud Proktoru laulību un būtībā nolemj Džonu Proktoru neizbēgamai nāvei, un Elizabeti Proktoru, kuru pats dramaturgs nodēvējis par “aukstās sievas” arhetipu, dēvējama, mazākais, par aizspriedumainu.

Tikmēr Groza-Ķibere Millera zīmēto patriarhālo sabiedrības modeli apzināti pārveidojusi, tā centrā nostādot sievietes, bet vīriešus padarot par karikatūriskām figūrām, kuru likteni būtībā nosaka neirotisku tīneidžeru grupa.

Atsperoties no lugas sākumā minētās situācijas, kad mazpilsētas meitenes tiek pieķertas dejojam no malas nesaprotamas rituālas dejas, radies apjomīgs izrādes tēls – pulciņš balerīnu, kas uz skatuves parādās brīžos, kad saasinās savstarpējie konflikti un atklājas varoņu patiesās domas un jūtas.

No vienas puses, balets kļūst par simbolu visas sabiedrības ārējam šabloniskumam, no otras puses – baleta priekšnesumos, sevišķi prologā, apņēmīgi iezogas zemapziņas impulsi, radot vizuāli efektīgu, taču kopumā ilustratīvu skatuves metaforu.

Jolantas Rimkutes veidotajos kostīmos pilsētiņas iedzīvotāji – Andra Buļa bagātais un ietekmīgais Tomass Putnems, Ginta Grāveļa mācītājs Semjuels Pariss, Arta Robežnieka Frensiss Nērss un Jura Bartkeviča Džailss Korijs, arī Indras Briķes svētulīgā Anna Putnema un Olgas Dreģes Tituba – jau vizuāli atgādina iepriekšējā gadsimtā iestrēgušus cilvēkus. No apkārtējās sabiedrības atšķirīgs ir Daiņa Grūbes Džons Heils, kura tēlā aktieris smalki savieno pāreju no eksorcisma idejām uz cilvēcisku vēlmi noskaidrot patiesību.

Starp pārējiem varoņiem, brīžiem slēpjoties, brīžiem apzināti ķermeņa valodā akcentējot savu seksualitāti, klīst Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Abigaila, kura, salīdzinot ar lugas septiņpadsmitgadnieci, ieguvusi daudz nobriedušāku, rafinētāku psiholoģiju un niansēs saprotamu iemeslu dēļ līdzinās aktrises iepriekš spēlētajām femme fatale – Lulū un Karmenai.

Abigailai krasi atšķirīgs tēls ir Elizabete Proktora, kuru Inga Alsiņa iemieso kā lepnu, bet vienlaikus mīlošu, jūtīgu, uzupurēties spējīgu sievieti. Izteiksmīgā formā – aiz bieziem briļļu stikliem un nedaudz nūģīga apģērba – paslēpusies Dārtas Danevičas jūtīgi atveidotā Mērija Vorena, kuras cīņu par taisnīgumu lielā mērā var tulkot arī kā vēlmi justies novērtētai apkārtējo acīs.

Uz šī fona Jura Žagara Džons Proktors izceļas kā racionāli domājošs varonis, kurš pamazām apjauš savas pagātnes rīcības (dēkas ar Abigailu) sekas.

Režisore būtiski mainījusi izrādes finālu – brīdī, kad Proktors gaida nāvessoda izpildīšanu, lugā Elizabete atsakās tikties ar vīru, lai pierunātu viņu parakstīt atzīšanos, kamēr izrādē Ingas Alsiņas varone to dara, un šī sentimentālā tikšanās kļūst par izšķirošo Proktora rakstura pārbaudījumu, kuru viņš iztur, nepakļaujoties instinktam nodot savus principus, lai paliktu dzīvs.

Lauras Grozas-Ķiberes iestudētās “Salemas raganas” ir izrāde, kurā ideoloģisku cīņu vietā priekšplānā nostājas seksualitātes tēma, kas, no vienas puses, izrādes konfliktu pavērš citā virzienā, bet, no otras puses, to arī nedaudz sašaurina.

Artūrs Millers, “Salemas raganas”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs, videomākslinieks Jēkabs Vilkārsis.

Saistītie raksti

Lomās: Juris Žagars, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Inga Alsiņa, Gints Grāvelis, Dainis Grūbe, Andris Bulis, Indra Briķe, Olga Dreģe, Dārta Daneviča u. c.

Nākamās izrādes: 14., 20. februārī.

Vārds skatītājiem

Dace Zandfelde: “Iesaku. Dziļi. Par meinstrīmu, kritisko domāšanu un vērtībām.”

Inita Saulīte-Zandere: “Jaudīgs stāsts par to, cik viegli var manipulēt ar cilvēkiem, radīt apjukumu un bailes, ieviest kādu “ticību”, neapšaubāmu patiesību un atrast ienaidniekus. Izcili aktierdarbi, scenogrāfija, skaņa, gaismas.”

twitter.com

 

LA.lv