Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. marts, 2015
Drukāt

Tīla vilnas fabrika laikmetu maiņās (2)

Foto no Limbažu muzeja krājumaFoto no Limbažu muzeja krājuma

Jūras iela Limbažos 20. gs. sākumā.

“Kultūrzīmes” turpina publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvēstures un kultūras mantojuma objektiem, kas dzimuši pirms simt gadiem. Šoreiz stāsts par Limbažu lepnuma – Tīla vilnas fabrikas likteņgriežiem.

1914. gadā Krievijas impērijas Vidzemes guberņā ietilpa Rīgas, Cēsu, Valmieras, Valkas, Pērnavas, Vīlandes, Veru, Tērbatas un Sāmsalas apriņķi. Vāciski to sauca par Livländisches Gouvernment, bet krieviski par Лифляндская губерния. Vid­zemes mazpilsēta Limbaži jeb vāciski Lemsal ir sena Hanzas tirdzniecības savienības pilsēta, un droši vien tāpēc nav brīnums, ka šeit tekstilrūpniecība spējusi izdzīvot jau vairākus gadu simtus.

Baltvācietis Pauls Tīls ir bijis ar stipriem “vilnas” gēniem, jo jau 1876. gadā viņa tēvs, tirgotājs Aleksandrs Tīls atvēra pirmo vilnas pārstrādes fabriku Limbažos. Par to liecina reklāma laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”:

“Limbažos pie A. Tīla ierīkota jauna vilnas kāršana ar dampspēku pēc jaunākās un labākās vīzes. Katra vēlēšanās tiks uz to ātrāko un labāko izpildīta.” Gadsimtu mijā uzņēmumā strādājuši pat ap 500 strādnieku. 1914. gadā Aleksandra dēls Pauls Limbažos dibināja nākošo Tīlu ģimenes uzņēmumu – firmu “Pauls Tīls&dēls, vilnas kārstuve, vērptuve, austuve un krāsotava”. Speciāli šim nolūkam uzcēla arī fabrikas ēku ar pašiem savu sutas dampi un tiem laikiem modernām vilnas apstrādes iekārtām. Mūsdienās vēl jo­projām kalpo vecie mūri, simtgadīgajā ēkā arvien vēl vērpj, krāso un auž, vēl joprojām sver tolaiku svari un audumus presē milzīgā prese.

Pirmajam Pasaules karam ienākot Limbažos, Paula Tīla uzņēmuma darbinieki evakuējās uz Maskavu, bet, karadarbībai beidzoties, atgriezās un turpināja darbu. Pieprasījums pēc vilnas audumiem un dzijas Latvijā visos laikos ir bijis ļoti liels, un, lai gan pie mums arvien audzēts daudz aitu un bijis pietiekami daudz vilnas fabriku un dzirnavu, izejvielu trūcis arī pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Piemēram, no 1922. līdz 1934. gadam vilna, vilnas dzija, vilnas audumi un izstrādājumi ievesti kopsummā par 146,1 miljonu latu. Viena aitiņa dod tikai piecus kilogramus vilnas gadā.

1939. gadā vācbalti repatriējās, un Tīla vilnas fabrika kļuva par Limbažu pilsētas īpašumu. Pēckara gados, padomju okupācijas laikā, tā bija pievienota sadzīves pakalpojumu kombinātu tīklam, un tai klājās labi. Brūndzeltenās “vafeļu” segas vagoniem vien esot transportētas uz brālīgajām republikām. Tagad grūti aptvert to laiku cenas – viena sega maksājusi 52 rubļus, bet daudzu iedzīvotāju mēneša alga bija tikai uz pusi lielāka. Arī nekārstā vilna bija dārga – padomju laikos tā maksājusi ap 15 rubļiem kilogramā. Salīdzinājumam – mūsdienās “vafeļu” sega maksā 25 eiro un neapstrādāta vilna – piecus eiro kilogramā. Starp citu, brīvā tirdzniecībā dziju tolaik nemaz nevarēja nopirkt. To varēja iemainīt vienīgi aitu turētāji pret nekārsto vilnu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piecpadsmit darbinieki uzņēmumu privatizēja, un no Rīgā izputējušajām tekstilrūpniecības fabrikām iepirka ražīgas un kvalitatīvas iekārtas. Iesākumā turpinājās tirdzniecība ar padomju laika lielāko noņēmēju – Krieviju, taču uzņēmumam bija grūti pārvarēt rubļa mainīgo kursu un devalvāciju. Piemēram, reiz aizsūtot gatavo produkciju par 30 tūkstošiem rubļu, atpakaļ tika samaksāti vien trīs tūkstoši. Mūsdienās dzijas un vilnas izstrādājumi tiek eksportēti no Kanādas līdz pat Japānai, visvairāk noņēmējus atrodot tepat kaimiņos Igaunijā. Savukārt jēlvilnu iepērk gan Jaunzēlandē, gan Argentīnā. Latvijas aitiņas Limbažiem dod apmēram trešdaļu nepieciešamā vilnas daudzuma. Lai arī daudzās jomās igauņi ir vismaz pussoli latviešiem priekšā, vilnas pārstrādē limbažnieki bijuši uzņēmīgāki. Igaunijā tik lielu vilnas pārstrādātāju vairs nav, padomju laikam beidzoties, tie visi ir likvidēti.

Limbažu vilnas fabrika ir viens no mūsu visnacionālākajiem uzņēmumiem, jo vismaz 70 procenti tautastērpu, kuru bagātīgie krāsu toņi ir mūsu nacionālais lepnums, mūsdienās tiek vērpti vai austi tieši Limbažos. Vecajā uzņēmumā ražo vismaz 100 dažādu toņu simtprocentīgu vilnas dziju un auž brunču vadmalas gan pēc seniem tērpu rakstu un krāsu paraugiem, kuri atrasti muzejos, gan pēc latvju rak­stiem. Starp citu, mēs, latvieši, Limbažos aužam arī igauņu tautastērpus.

Par palīdzību raksta tapšanā pateicos “Limbažu Tīnei”, īpaši tās valdes priekšsēdētājam Jānim Krasovskim un Limbažu muzejam.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Unikāls veiksmes,uzcītības,senču mantojuma saglabāšanas paraugs!

  2. Lūk pierādījums, ka latvieši var visu- gan noturēties, gan ražot, gan realizēt. Protams arī gausties bez rezultāta kā to vairums lieliski prot.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+