Tīrā kreklā, pastalās 1
“Arheoloģija nepierāda mītu par latviešu tautas “700 verdzības gadiem” un to, cik visi grūši dzīvojuši,” teic Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte.
Šovasar muzeja paspārnē iznākušais arheologa Vitolda Muižnieka darbs “Bēru tradīcijas Latvijā pēc arheoloģiski pētīto 14. – 18. gadsimta apbedīšanas vietu materiāla” ir vēl viens triepiens tajā mūsu tautas vēsturiskā redzējuma ainā, kurai būtu jānomaina ilgi kultivētie, aplamie priekšstati par latviešu tautas kā vergu tautas vēsturi.
Arheoloģiskais materiāls latviešu apbedījumu vietās pierāda, ka arī apbedīšanas tradīcijas sekojušas modei un pastāvējusi mijiedarbība starp vietējo un Rietumu kristīgo kultūru. Vieni paradumi izzuda, citi, par spīti kristietības ieviestajiem rituāliem, saglabājās un turpināja pirmskrustnešu laika paradumus, vēl citi radās no jauna. Rotas, ko agrāk deva līdzi mirušajam, pamazām kļuva par mantojamiem priekšmetiem. 16. gadsimtā kapā mēdzuši dot līdzi instrumentu, ar kuru dzīves laikā nelaiķis strādājis, pelnījis maizi. Arī adatu un diegu, ar ko viņsaulē drēbes salāpīt. Bet Lazdonā 18. gadsimtā nelaiķim kājās āvuši pastalas “lai atvieglotu ceļu uz debesīm”. Līdzi dots sainis ar labiem krekliem. Paradums vairs nelietot nelaiķim piederējušos sadzīves vai higiēnas priekšmetus nav zudis arī mūsdienās. Zeme sen bija kristīta, taču pagāniskās tradīcijas bēru rituālos vietām ilgi nāca līdzi.
Kā liecina grāmatas virsraksts, darbs aptver laiku no 14. līdz 18. gadsimtam, tātad no brīža, kad latviešu nāciju vēlāk izveidojošās sentautas nonāca iekarotāju pakļautībā, līdz brīdim, kad sanitārepidemioloģisko apsvērumu dēļ tika aizliegta mirušo apbedīšana pie baznīcām un kapsētas pārcēla ārpus dzīvesvietām. “Darbā arheoloģiskais materiāls izmantots, lai raksturotu viduslaiku un jauno laiku iedzīvotāju bēru paražas un pārmaiņas reliģiskajos priekšstatos, kas gadsimtu gaitā ir ieviesušies pēc kristīgās ticības izplatīšanās mūsdienu Latvijas teritorijā,” skaidro autors. Arheoloģiskās liecības analizētas gan Latvijas vēsturisko novadu, gan visas mūsdienu Latvijas mērogā. Tā ir nolasāmā informācija no 230 apbedījumu vietām, 8720 apbedījumiem un vairāk nekā 13 660 priekšmetiem. Toreiz mirušajiem līdzi dotais kaut kā neliecina par latviešu dziļo nabadzību, drīzāk par visai lieliem uzkrājumiem. Tiesa, arī toreiz tāpat kā tagad bija turīgāki un mazāk turīgi, nabadzīgi ļaudis.
LNVM rakstu sērijā iznākušais arheologa Vitolda Muižnieka darbs, protams, ir akadēmiska grāmata. Tās pamatā pašu vēstures pētnieku aprindās augsti novērtētais Muižnieka doktora darbs, ko vadījis arheologs Armands Vijups, bet recenzējuši jomas speciālisti Andrejs Vasks, Juris Urtāns, Guntis Zemītis. Tiek uzsvērts, ka tā ir pirmā monogrāfija, kurā apkopotas un sistematizētas ziņas par arheoloģiski pētītajām 14. – 18. gadsimta Latvijas teritorijas apbedījumu vietām un tajās uzieto materiālu. Vēl atzīmējams, ka grāmatā ir 332 lappuses, kas to padara par biezāko līdz šim LNVM rakstu sērijā iznākušo sējumu. Turklāt ļoti labi ilustrētu. Apbedīšanas tradīcijas skatītas pēc dažādiem kritērijiem – pēc apbedīšanas veida, līdzi dotā, vietas, piederības attiecīgajai Latvijas sentautai. Apskatīti arī neparastā veidā apbedītie nelaiķi. Viss slēpj noteiktus apsvērumus, tradīcijas, ticējumus. Arī ar arheoloģijas palīdzību var pētīt Latvijas iedzīvotāju garīgo dzīvi.
Zeibārtes kundze atklāj, ka šoruden LNVM gatavo izstādi “Ceļā uz latviešu tautu”, kurā, balstoties arheoloģiskajos materiālos, tiks pievērsta uzmanība tieši 14. – 18. gadsimtam, kad notika latviešu tautas veidošanās. Izstādes saturs apliecinās raksta sākumā pausto tēzi. “Gan šai grāmatai, gan izstādei būs nozīme jaunās muzeja ekspozīcijas organizēšanā atjaunotajā Rīgas pilī. Un tur latviešu kultūras, nācijas identitātes veidošanās būs viens no galvenajiem vadmotīviem,” piebilst muzeja pārstāve. Paši vēsturnieki atzīst, ka latviešu tautas tapšana ir lieta, kas līdz šim pētīta maz vai pat praktiski nemaz.
