Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. oktobris, 2012
Drukāt

Tīrais posts ar to vēsturisko atmiņu

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Krievijas līderis Vladimirs Putins reiz ierunājās, ka Latvijai vajadzētu sekot Maķedonijas priekšzīmei un parūpēties par krievu kopienas proporcionālu pārstāvību visās varas struktūrās, tāpat kā tas ir ar albāņu minoritāti Maķedonijā. 


 

Te jāpaskaidro, ka pamattautas un krievvalodīgo samērs Latvijā ir 60:40, bet slāvu un albāņu samērs Maķedonijā ir 75:25. Latvijā Putina vēlmes īstenošana padarītu LR par divkopienu valsti – Latkrieviju – un apdraudētu pamattautas izdzīvošanu.

Un Maķedonijā? Portālā “tol.org”  publicēts apskats, no kura izriet, ka strīds par t. s. vēsturisko atmiņu draud atkal saasināt abu šīs nelielās Balkānu zemes kopienu attiecības. Lietas būtība: 2001. gadā, kad Maķedonijas valstiskumam jau beidzās pirmais gadu desmits, tur notika bruņotas sadursmes starp armiju un albāņu nemierniekiem. Tāds īslaicīgs, bet asiņains kariņš. Un tagad rodas jautājums: kā šīs sadursmes atspoguļot Maķedonijas skolu mācību grāmatās? Maķedonijas slāvu pamattautas redzējumā tas bija albāņu teroristu mēģinājums sašķelt valsti, bet  Maķedonijas albāņu ieskatā tā bija taisnīga cīņa par šīs kopienas tiesībām.

Vai šī uzskatu dažādība padara iespējamu tādu kopīgu nacionālo atmiņu, ko fiksētu vienota mācību programma? Diez vai… Nemaz jau nerunājot par pēdējo 100 gadu pārvērtībām Balkānos.

Der atzīmēt, ka Maķedonijā pie varas ir koalīcijas valdība, kur (atcerieties Putina ieteikumu?) pārstāvēti gan maķedonieši, gan albāņi.

 

Maķedonieši ir pagalam sašutuši par to, ka 18. augustā – Armijas dienā – Maķedonijas aizsardzības (!) ministrs, albānis Fatimirs Besimi, nolika vainagu pie pieminekļa kādā ciemā, kur 2001. gadā krita daudzi albāņu nemiernieki. Paradoksāli, bet fakts.

 

Tā ir Maķedonijā. Bet Latvijā? Vēsturiskā atmiņa pamattautai un krievvalodīgajiem ir diametrāli pretēja. Vieni atceras 1940. gada padomju tanku dārdoņu, Latvijas okupāciju un 1945. gadā šo okupantu atgriešanos, kamēr otriem 1940. gadā notikusi “pievienošanās Padomju Savienībai” un 1945. gadā “atbrīvošana no brūnā mēra”, dižā uzvara un triumfs.

Par to, lai šī starpība nezustu, gādā vecāku un vecvecāku stāsti, un daudzās krievvalodīgo ģimenēs tas, kas rakstīts Latvijas skolu mācību grāmatās, netiek ņemts vērā, tiek noniecināts un ignorēts.

Tīrais posts ar to vēsturisko atmiņu – tiklab Maķedonijā, kā Latvijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+