Foto – AFP/LETA

Juris Lorencs: Tirdzniecība ar cilvēku izmešiem? 5

Dīvainas asociācijas nāk prātā, uzzinot par Eiropas Komisijas ieceri uzlikt naudas sodus dalībvalstīm, kas atsakās uzņemt tām piespriestās bēgļu kvotas. Iespējams, par katru noraidīto cilvēku valstij būs jāšķiras no 250 000 eiro. Šis savdabīgais “solidaritātes nodoklis” tālāk tikšot sadalīts tām valstīm, kas izrādīšot gatavību uzņemt patvēruma meklētājus.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Lasīt citas ziņas

Pirmā paralēle – bēgļu izvietošanu var salīdzināt ar piesārņojuma kvotu tirdzniecību. Vēlies dzīvot pa vecam un kurināt lētās, bet netīrās ogles – maksā par izmešiem! Bēgļu gadījumā tas skanētu šādi: vēlies saglabāt monoetnisku vienas kultūras sabiedrību – ver vaļā maku! Acīmredzot modernajā Eiropā par šādu luksusu ir jāmaksā. To visu var ietērpt vienkāršam cilvēkam nesaprotamā birokrātiskā valodā vai nomaskēt ar skaistiem vārdiem par Eiropas valstu solidaritāti, humānismu un tamlīdzīgi, taču lietas dziļākā būtība no tā nemainās – mums ir darīšana ar vāji maskētu cilvēku tirdzniecību.

Ja iecerētā sodu sistēma patiešām stāsies spēkā, par vienu neuzņemtu bēgli katram Latvijas iedzīvotājam būs jāšķiras no 12,5 centiem. Summa nav liela. Bet ja nu reiz pienāks brīdis, kad Vidusjūrā, tēlaini izsakoties, atvērsies vārti starp Āfriku un Eiropu, savukārt Latvija uzdrošināsies atteikties no 10 000 tai piespriestiem bēgļiem – ko tad?

CITI ŠOBRĪD LASA

Šai lietai ir arī cita puse. “Nauda seko līdzi” – tikai šajā gadījumā ne skolēnam, bet bēglim. 10 000 izmitināti bēgļi – tie jau ir nopelnīti 2,5 miljardi eiro. Milzīgs kārdinājums valstij, kuras budžets ir vien nieka 7,4 miljardi.

Otra paralēle – bēgļi un ne tik senā Latvijas vēsture. Cilvēkus, kuri ieplūda mūsu zemē no kolektivizācijas, kara un nemākulīgas saimniekošanas izpostītajiem Krievijas nemelnzemes apgabaliem, arī var uzskatīt par bēgļiem. Pa daļai šis process bija stihisks, vēl vairāk – Maskavas iestāžu plānots un sekmēts. Vienīgā atšķirība no Briseles diktāta – padomju režīms iebraucējiem vismaz radīja darba vietas. Latvija divas reizes mēģināja pretoties šiem procesiem. Vispirms “nacionālkomunistu laikā” (1956 – 1959), ko varētu uzskatīt par savdabīgu “mazo atmodu”. Otro reizi – jau Trešās atmodas laikā, kas sākās ar protestiem pret metro būvniecību (un tātad ievestiem migrantiem) Rīgā. Kā būs šoreiz?

Trešā asociācija nāk prātā, domājot par Vācijas kanc­leres Angelas Merkeles rīcību. Aicinot bēgļus uz Eiropu, viņa bieži uzsvēra, ka “Vācijai vajadzīgas jaunas darba rokas”. Merkeli atbalstīja uzņēmēju apvienības, vēl piebilstot, ka “jauni patērētāji tikai nāks par labu ekonomikai”. Izejot no šādas loģikas – varbūt Latvijai ir tiesības pieprasīt kompensāciju par katru ekonomisko migrantu, par katru Latvijā izaugušu un izskolotu cilvēku, kurš, teiksim, vismaz gadu jau legāli strādā Vācijā vai Īrijā un silda turienes ekonomiku?

Šķiet, ka vienīgais bēgļu krīzes risinājums meklējams nevis Eiropā, bet gan to izcelsmes zemēs. Lūk, tas gan ir “vecā kontinenta” pienākums – sekmēt to, lai cilvēki masveidā nepamet Āfriku, Tuvos Austrumus vai Āziju un nedodas uz Eiropu. Tas jādara gan modernās Eiropas pašas sludināto vērtību (līdzcietība, solidaritāte utt.), gan vecu grēku (koloniālisms, vergu tirdzniecība), gan arī pavisam nesenu politisku kļūdu (militārās kampaņas Irākā un Lībijā) dēļ.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.