Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. janvāris, 2012
Drukāt

Tīreļpurvā atkal ož pēc pulvera


Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Uz gadskārtējo Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju rekonstrukciju sestdien skatītāju pulcējās pat vairāk nekā citus gadus. Dažs no dalībniekiem, pirms devās “kaujā”, vairākas dienas nodzīvoja SIA “Rīgas meži” atjaunotajās latviešu strēlnieku zemnīcās, vēl dziļāk iejūtoties to dienu cīnītāju ādā. 


 

Vēsturisko 1916./1917. gada mijas kauju epizožu rekonstrukcija Kara muzeja Ziemassvētku kauju muzeja “Mangaļi” apkaimē Jelgavas novada Valgundes pagastā ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Jelgavas novada pašvaldības atbalstu notiek jau ne pirmo gadu. Tomēr šoreiz kuplāks nekā citās reizēs bija ne tikai dalībnieku, bet arī skatītāju skaits. Palūkoties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kara vēstures klubu, kā arī NBS karavīru kaujas inscenējumā bija sanākuši vairāki simti visdažādākā gadagājuma interesentu. “Scenārija” autors pulkvedis Jānis Hartmanis iestudējumam bija izvēlējies vienu no Ziemassvētku kauju epizodēm, kurā latviešu strēlnieku vienība no meža frontāli uzbrūk vācu 114. artilērijas baterijas nocietinājumiem, tiek atsista, pārgrupējas, apiet nocietinājumu un tomēr to ieņem. Pirms 95 gadiem tāda kauja patiesi notika, kad strēlnieki, pārrāvuši vācu pirmo aizsardzības līniju, virzījās tālāk uz Jelgavas pusi un aptuveni kilometru no pārrāvuma vietas uzdūrās minētajai baterijai. Tās aprises vēl tagad labi redzamas meža ielokā, kamdēļ varēja kalpot par oriģinālu “kaujaslauku” imitācijai. Strēlniekus tēloja entuziasti no Kara muzeja, Latvijas kara vēstures klubiem un NBS, kamēr “vāciešu” vairākums bija viesi no Lietuvas un Igaunijas, jo latviešiem jau šī loma ne pārāk patīk. 
Kaujas2_VS_16

Sarkanai raķetei gaisā uzvijoties, sāka sprakšķēt salūtpatronas, laiku pa laikam, kūdras smalkni gaisā metot, eksplodēja pa kādai piropatronai, latvieši un “vācieši” izkliedza pavēles, uzbruka un atkāpās, atkāpās un uzbruka, bet pāri visam gaisā vējoja šaujampulvera smarža. Kā jau kaujas haosā mēdz gadīties, ne viss ritēja pēc plāna, taču galu galā latvieši “vāciešus” sakāva, un skatītāju prieks bija neviltots.

Kā izrādījās, tad puiši no kara vēstures kluba “Latviešu karavīrs”, lai labāk iejustos lomā, pirms tam vairākas dienas un naktis pavadījuši vēsturiskajās vietās “Rīgas mežu” uzbūvētajās Krievijas armijas zemnīcās. Tās atrodamas, no Rīgas puses pa Liepājas šoseju braucot, pirms Ložmetējkalna, vietā, kur ceļa rādītājs norāda pa kreisi uz “Rubeņiem” un Antiņu kapiem. Baļķu zemnīcas atjaunotas pavisam trīs un vienā no tām – “Kurzemnieks” – apmetušies četri puiši no kara vēstures kluba “Latviešu karavīrs”. “Tas ir lielisks veids, kā labā kompānijā uz dažām dienām aizbēgt no pilsētas dzīves un ikdienas,” viņi teic. Zemnīcā ir no metāla mucas pagatavota krāsniņa, guļamlāvas, galdiņš un soli. Viss pa īstam. Telpu apgaismo ar svecēm, un stila ieturēšanai pat cara Nikolaja II bilde pie sienas piekarināta. “Bunkuri ir ļoti labi būvēti. Divas baļķu kārtas, jumtam hidroizolācija,” saka viens no iemītniekiem, vārdā Ivars. Jautāti, kā bijis nakšņot neierastā vietā, visi teju vienā balsī saka: “Skarbi! Uz augšējās lāviņas bija +30 °C! Kad sakurina krāsniņu, viss siltums ceļas uz augšu. Tiem, kas apakšā, vēl ir normāli, bet tam, kurš guļ augšējā stūrī pie krāsns… Nu, tas ir infarkta stūrītis! Sviedri tek.” Strēlnieku lomu tēlotāji pirms uzveduma te nakšņojot ne pirmo gadu. Arī tad, kad ārā bijis –25 °C, sakurinātajā zemnīcā valdījis karstums, taču sniegs uz koka bluķēniem izbruģētās grīdas vienalga nekūstot – tā ir zemnīcu īpatnība, ka apakšā vēss, bet augšā karsts. Visos gadalaikos zemnīcās mēdz apmesties nakšņot arī skauti, NBS kadeti. Agrāk nakšņotgribētāju bijis pat vairāk, bet tagad krīzes dēļ daudzi zaudējuši rocību un tādēļ arī intereses jāpārskata.

Kaujas1_VS_16SIA “Rīgas meži” ainavu arhitekte Ieva Kraukle stāsta, ka doma izmantot vēsturisko kauju vietas bijušo fortifikāciju rekonstrukcijā uzņēmumā radusies ap 2003. gadu. Sadarbībā ar Kara muzeju kļuvis skaidrs, arī ko un kā veidot. Reiz te bijusi krievu armijas pozīciju otrā līnija. Nekādas cīņas notikušas nav, taču tās nodrošināja komunikācijas un karavīru atpūtu. Būves veidotas tieši tādas, kādas tās savulaik bijušas, paturot prātā, ka uz šīm vietām ekskursijā ved skolēnus, kam stāsta par strēlnieku cīņām. “Uzskatāmība ir vislabākā mācību metode,” tā Ieva Kraukle. Trīs zemnīcas tapušas vairāku gadu garumā un reizē ar tām arī līkločaino ierakumu sistēma. To veidojot, mēģināts parādīt dažādus ierakumu pozīciju veidus un nostiprinājumus – ar mietiem, klūgām, dēļiem. Tāpat kā pirms 95 gadiem, arī mūsdienās ierakumiem mēdz “skādēt” gan laika apstākļi un daba, gan arī cilvēks, tāpēc tie laiku pa laikam jāatjauno. “Rīgas meži” šajā projektā jau ieguldījuši vairākus desmitus tūkstošus latu.

Dažus simtus metru no atjaunotajām krievu pozīcijām atrodas Antiņu kapi, kuros guldīti 1240 Ziemassvētku kaujās kritušie strēlnieki. Pēc kaujas imitācijas sestdienas pievakarē tur notika svinīgais kritušo strēlnieku piemiņas brīdis. Tradicionāli tajā piedalās jaunsargi, aizsardzības ministrs un NBS vadība, kā arī ārvalstu vēstniecību militārie atašeji. “Tieši pateicoties strēlniekiem, materializējās ideja par Latvijas valsti. Ja nebūtu viņu varonības, lepnuma un uzdrīkstēšanās, arī mēs te droši vien šodien nestāvētu un nedzīvotu Latvijas valstī,” uzrunā uzsvēra aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“V”). Kā ierasts, svinīgā brīža viens no elementiem bija jaunsargu zvēresta došana pie pieminekļa kritušajiem lāpu un svecīšu gaismā, karavīru klātbūtnē. Atceres diena beidzās ar atmiņu ugunskuriem Ložmetējkalnā, ko jau var uzskatīt par pasākuma saviesīgo daļu ar karstu tēju un strēlnieku dziesmu dziedāšanu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+