Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Arī tu, Laimdota! 16

Laimdota Straujuma. Foto – Ieva Lūka/LETA

Kā baiss atgādinājums par tuvu esošām turbulencēm un zemestrīcēm, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca ekspremjeres Laimdotas Straujumas atklāsme, ka viņa pārliek, vai nedoties prom no politikas. Gan jāatzīmē, ka mūsu Merkele ir ļoti apzinīga kundze un jaunāko ziņu malēji mazuliet pārcentušies, jo Laimdota nebija kategoriska – vien prātoja, vai labāk kronēties par Latgales ķēniņieni vai tikt ielūgtai par 1. numuru “Vienotības” Vidzemes listē.

Īstā grūtās atzīšanās drāma slēpjas apstāklī, ka minētais ir viens posms garā paziņojumu ķēdē, kur nopelniem bagāti politiķi, šīs tūkstošgades Latvijas varenie, cits aiz cita deklarē aroda pamešanu un tautas atstāšanu sērdienēs. Tā būs gigantiska kadru maiņa, kad Solvita Lielā pāries diplomātiskā dienestā, Laimdota uz zilo ezeru dzimteni, Ilze pacēlusi buras uz Ameriku, bet Augusts vēlējis meklēt sev pēcteci. Turklāt kulta figūra Urbanovičs diez vai vēlēsies piedzīvot karaļa Līra likteni, kad to paša meitas izlika no mājām, un viņš dzīvi beidza kā prātiņu izkūkojis vecis. Aivaru novietos, kur jau nu razbainiekus novietos. Kā kāds bangpūtis sagrābs un aizpūtīs mūsu A kategorijas politiķus, par kuriem īkšķi pacēluši vēlētāji bieži teica “tam ir iekšas, (aknas)!”, “tas gan azbesta sievišķis” un “zelts, ne frakcijas vadītājs”.

Stihijas nodarītie postījumi, izlauztie robi vakarējo līderu ķēdē rada bažas par nākotni ne vien partiju kadru daļās, bet plašās masās. Runa ir par cilvēkiem, kuri savas partijas no meža būdiņām, nokvēpušiem mazpilsētu kioskiem, sīku interešu biedrībām uzcēla par varenām katedrālēm. Aktīvās darbošanās laikā vadītāji paēdinājuši tūkstošus ar kukuli maizes un vīnogu ķekaru. Kurš Hērakla spēka apveltītais veica varoņdarbu izglābt Latviju no bēgļiem, kurš prezidēja eirosavienību un kurš – īstenoja visas zemes elektrifikāciju. Politisko biszāļu dūmus odušo pietrūks, it īpaši periodā, kad ekonomika uzkarst līdz sarkankvēlei, kad pie robežām dārdina militāristi “Zapad” mācībās un Latvija vēl nav tā stabilitātes klints, kurai aiz krāgas nenoķertie valsts ienaidnieki neskalotu valstiskuma pamatus.

Gudrinieki spriež par netālā nākamībā izmirstošām profesijām. Iespējams, politiķa amats ir to vidū un dienās Latviju komandēs mākslīgais intelekts, un kiborgi būs likumdevēji un partijnieki. Pagaidām ir kuriozs, ka pašreizējā dabīgā ceļā radusies politiskā jaunā paaudze ar prāta spējām ne tuvu neatbilst aizgājējiem. Potenciālie mantinieki nerada iespaidu, ka lasījuši Gēti vai Umberto Eko grāmatas un ka klases žurnālā pelnījuši labas un teicamas atzīmes. Kur ir tikumīgi jaunekļi un piemīlīgi meitieši, kas sekmīgi pārņemtu stafeti no Brigmaņtēva vai Āboltiņas, premjerēšanas mākslu no Straujumas? Reizē ar aizejošiem no politiskās skatuves aizies arī Zālamana gudrība un lēmumi. Tiks ignorētas mīļo, kluso latviešu intereses. Jūs zināt Austrumu prātulu, kurš ierodas kalnos, kad tos pamet tīģeri. Bet, kad sabirst politiskie titāni un kolosi, vietā uzvandās putekļi.

Vēl nesen šķita, ka esošo partiju bosu valdīšanai nav ne sākuma, ne beigu. Taču nekas nav ilgtspējīgs mūžam, un, ja arī leģenda Fidels Kastro nolicis cigāru, ir zīme, ka noslēdzas pat 100 gadu ilgas politiskās karjeras. Vēsture izvērtēs, vai mūsu varoņi pozēs no fotoreprodukcijām un pāris rindiņām “Latvijas vēsture 4. klasei” mācību grāmatā, vai bijušiem līderiem atradīsies rūme senlatviešu dievību panteonā pēc daudz, daudz gadiem. Mūs satrauc šodiena, kad pēc lielo zivju aizpeldēšanas dīķītī sarosīsies frakciju kazragi, apkārtložņas invazīvo sugu zivteles.

LA.lv