Maruta Avramčenko:
Maruta Avramčenko:
Foto no personiskā arhīva

“To vājo spēks uz augšu sauc.” Marutas Avramčenko dzeja 0

“Jau no agras bērnības esmu bijusi vērotāja. Bet ir arī brīži, kad vārdi, gluži tāpat kā manas liriskās rindas, birtin birst. Patīk atklātas sarunas. Es neesmu nākusi uz zemes garlaikoties, mana dvēsele alkst pēc piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, lai attīstītos, lai mācītos, augtu. Man ir palīdzējis Dievs, piešķirdams spēju izteikt sevi un drosmi iet savu ceļu. Arī – liktenis, piedāvādams iespējas radošumam. Arī pati esmu sev palīdzējusi, noticot sev un izdarot izvēles. Manas liriskās rindas ir pārdomas par uzdrīkstēšanos dzīvot, domāt un just, kā es to protu. Manu dzeju varētu uzskatīt kā dvēseles stāvokļu pierakstus. Esmu cilvēks, kurš savā dzejā ievij gan gaišumu, gan skumjākas notis – visu emociju gammu, lai ikviens atrod sev kādas rindas, kuras dvēselei tuvas,” tā, iepazīstinot ar sevi un savu daiļradi, saka Maruta Avramčenko.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Viņa dzimusi, augusi un šobrīd dzīvo Latgales mazpilsētā Viļānos. Mācījusies Viļānu vidusskolā un Rīgas kooperatīvajā tehnikumā. 36 gadus strādā par grāmatvedi, bet, atpūšoties no skaitļiem, ļauj savai radošajai pasaulei izplaukt skaistos dzejas un prozas ziedos.

Pirmie literārie darbi M. Avramčenko tapa laikā, kad viņa mācījās vidusskolā. Savukārt par nozīmīgu atskaites punktu autores radošajā biogrāfijā var saukt 2013. gadu, jo tieši tad viņas dzeja pirmo reizi iznāca ārpus radu un draugu loka, nonākot dzejas kopkrājuma “Sirdspuksti” lappusēs. Šajā gadā dzejoļi tika publicēti arī kopkrājumā “Vārdi klusumā”, laikrakstos “Vietējā Latgales Avīze” un “Rēzeknes Vēstis”. M. Avramčenko darbi izlasāmi arī kopkrājumos “Dvēseles spogulis” (2014), “Brīnumu laiks” (2014), “Rossitten” (2015), “Pyura skreine” (2016), “Tikai mazliet, bet no sirds” (2017), dzejas almanahā “Rēzekne” (2015., 2016., 2017.), literatūras almanahā “Olūts” (2015., 2016., 2017.), kultūrvēstures un literārajā gadagrāmatā “Tāvu zemes kalendars” (2016., 2017., 2018.).

CITI ŠOBRĪD LASA

2017. gadā klajā nāca M. Avramčenko pirmā grāmata “Skusteņš viejā” (redaktore Maruta Latkovska), kurā katrs dzejolis publicēts paralēli gan latviski, gan latgaliski, bet krājuma noslēgumā latgaliski izlasāmi divi prozas darbi “Rūzis” un “Skusteņš viejā” (par latgalisko tekstu pieslīpēšanu grāmatas autore saka paldies redaktorei M. Latkovskai). Autorei ļoti tuva ir Maltas upe, kuras krastos aizritējuši spilgtākie dzīves mirkļi, kas atspoguļojas arī daiļradē. “Pie upes es atrodu pati sevi. Varu būt kā burzguļojoša upe, kas savu dzidrumu pasmeļ no vēsiem avotu dziļumiem, kur var brist un brist, noskalojot putekļus…” saka M. Avramčenko.

– Kā dabas ritmi ietekmē tavu dzejas pasauli? Kurā gadalaikā jūties vislabāk?

M. Avramčenko: – Gadalaiku maiņa rosina manā iztēlē teiksmainu pasauli. Esmu vasaras bērns, jo dzimusi 29. jūnijā Varakļānos karstā, saulainā dienā. Man patīk atrasties pie dabas neatkarīgi no gadalaika, laika apstākļiem. Bet vislabāk jūtos vasarā.

– Kā tev labāk izteikties – dzejas vai prozas tekstos?

– Man labāk izteikties ir dzejas tekstos. Īsās domas rakstu arī kā haikas, to ir daudz. Ja rakstu prozas darbus, tad tie ir īsstāstiņi latgaliski, no kuriem jaunākie darbi ir “Lepetnīks” un “Zīmyssvātkūs”, kas vēl nevienam nav rādīti.

– Darbojies literātu biedrībā “Latgales ūdensroze” un Viļānu radošajā kopā “Atļaujies ienākt”. Kā šī kopābūšana ar citiem radošiem cilvēkiem ietekmējusi tavu izaugsmi literārajā jomā?

– Man ir daudz draugu un domubiedru, jo mēs paši pievelkam cilvēkus, kuri mums vajadzīgi. Man paveicies viņus satikt, to novērtēju un saku: “Draugi un domubiedri, jūs atraisāt manas domas, jūs esat manas dzīves krāsas un manas dvēseles mūzika!”

Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam Marutas Avramčenko jaunākos dzejoļus.

Reklāma
Reklāma

Rudzu laukā

laukā vēl rudzu spēks

kā cerības klusās

savus kristālus šūpo

ik vārpa sīka

pārdomās noliecas

svaigās smaržas

sevi atdod

pirms dziest

dzirksteles metot

pie svārkiem

akoti pielīp

saules ezis

siltumu savu

klusēdams nesot

tepat uz zemes

rokā skrien

***

mēs pastāvam

no vājā

un arī no sāpēm

to vājo spēks

uz augšu sauc

spēks un vājums

kas sāpēs

jaunā spēkā

pāraug

ir stīgas savā

mijā

tā ir cīņa

cik lielam cilvēkam

vajag būt

***
pie zara zars

pie dzīslas dzīsla

skrejošais laiks

pār jasmīniem

ir pilns ar

baltiem vārdiem

ne soli spert

ne tālāk iet

tik labi būt

uz vietas

man kaut vai

nedaudz vajag

baltās gaismas

lai tā kaut

sirdspukstā

vēl paliek

***
kas tik gan

nebija noticis

šodien…

stāstām un plātāmies,

rādamies…

citreiz ar pauzēm

citreiz bez pauzēm…

no dvēseles vētras

aizvijas doma

un paliek vien…

es neesmu,

kas vakar

un sevi

nepazīšu rīt…

***
Čaulā

nekā nezināju

par tavām sāpēm

nekā nezināju

par tavām rūpēm

tu biji kā kastanis čaulā

tavu adatu asumu

gan zināju

nezinu

kurā mirklī tu man zudi

nu skatāmies

katrs savām acīm

tumšā vai gaišā

pasaulē

***
Zīmys soltumā

soltums vokorā pīsajam

viejs snīgpuorslys daņcī grīž

boltajūs tyvumūs i tuolumūs

viejputnis gauduodams blūdej

lūgs sasatryukst nu lauska pindzelis

ramuos sazīd bryndys snīguotys

lada kuortys sadzās pušku puškūs

zeimej kūšus zīdu musturus

vyss debess kruosu spūdrums

atspeid lada rokstu spīgeļūs

***

Latgolys teja

smuordeiguos zuoļu tejis

vyrtuvē pi sīnys kolst

vosorys syltuo elpa lejās

nu zīdputekšņu lūdeišu plyust

dīnys tuos speid jimuos

nu Latgolys vosorys jaukuos

kod gaismys dīnuos syltuos

atsapyuti pi zīdūša lauka

verūtīs zuoleišu herbarejā

juļa tveici pīmiņu es

zīdūšuos pļovuos verūs nu tuolīnis

dūmys izalauž breivē i lidoj

niu vāsajuos rudiņa dīnuos

vuoreju smuordeigū teju klusejūt

iudiņa laseitis speiguļoj lapeņuos

Latgolys vosoru turu plaukstuos