Mobilā versija
+2.9°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
27. oktobris, 2017
Drukāt

Anda Līce: To var atļauties katrs (2)

Foto-ShutterstockFoto-Shutterstock

Par vienu vai otru lietu cilvēki saka: “To es nevaru atļauties.” Ne katram rocība un iekšējā nepieciešamība ļauj iegādāties luksusa preces, doties dārgos ceļojumos vai pusdienot izslavētos restorānos. Ļoti daudzi nevar atļauties pat nopirkt grāmatas, zāles un veselīgu pārtiku. Tomēr ir kāda lieta, ko tieši rudeņos mēs Latvijā varam atļauties ikviens un ko nekur citur pasaulē ne par kādu naudu nevar dabūt. Mēs varam baudīt rudeni. Arī tie, kam ir kādi fiziski apgrūtinājumi, var palūgt kādu, kas palīdz nokļūt līdz tuvākajam skvēram vai parkam. Viena diena dabā spēj remdināt kādu vārdā nenosaucamu izsalkumu.

Man ik rudeni uznāk vēlme staigāt pa nobirušajām lapām, ienirt nevienam citam gadalaikam nepiemītošajā smaržu jūrā, ko sanesusi vasara, kur nav nevienas nepatīkamas smakas (ja vien tādas nav radījis cilvēks) un kur ar krāsu “kreščendo” izskan visa gada ziedēšanas, ar vārdu sakot – pabūt divatā ar rudeni. Jau vairākus gadus es to piedzīvoju Cesvaines pils parkā, kur dīvainus vijumus, tik līdzīgus cilvēku mūžiem, veido veco koku vainagi. Lai izbaudītu rudeni, nav nepieciešams braukt uz Siguldu, viss ir tepat, visapkārt. Pat ja tuvumā aug tikai daži lielie koki, kāds krūmu puduris, tagad ir to uznāciens, kurus vasarā neesam ievērojuši.

Kad lapu krāšņā rota čab tev zem kājām, sāc vairāk domāt ne tikai par norisēm dabā, kuras neviens nespēj atcelt, ja nu vienīgi pati daba pasteidzina vai attālina, bet arī par sevi. Tu vari būt viens no pirmajiem Latvijas miljonāru sarakstā, pienāks laiks, lapkritis skars tevi tikpat lielā mērā kā daudzus nabadzībā dzīvojošos. Lapkritis atgādina – tev vēl ir laiks, lieto to gudri. Psihiski vesels cilvēks skaita nevis to, cik daudz viņš var pagrābt (vai kādam atņemt), bet gan, cik daudz viņš var dot citiem, tā pagarinot savu klātbūtni šajā pasaulē un ļaužu atmiņā. Mīlestības princips, par laimi, ir neatceļams tāpat kā rudens.

Daba ir mūsu milzīgais psihoterapijas salons, kur nav jāstāv rindā, jāskaita naudiņa un visu laiku jāmokās šaubās, vai es vispār kaut ko tādu drīkstu atļauties. Es drīkstu, tu drīksti, mēs drīkstam kaut brīdi nedomāt par savām šā brīža īstajām un šķietamajām problēmām, lielām un mazām pasaules krīzēm, kariem un sazvērestībām. Tas viss jau nekur neizgaisīs, vienīgi zaudēs asumu, kas paralizē gribu. Galvenais, lai, būdami vēl dzīvības spēka pilni, pirms laika neizgaistam mēs paši.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kur pazuda komentārs? Kas tā LA par nelaimi,ka nevar normāli komentēt?

  2. Valda tendence iztīrīt apkārtējo vidi no “nevajadzīgā,neestētiskā un tamlīdzīgi”. Lapas jānovāc līdz plikai zemei. Koki labākajā gadījumā pamatīgi jāapzāģē,ja ne pilnīgi jānocērt, jo it kā ir apdraudoši(vai visos gadījumos?).Krūmi jāizcērt,jo neestētiski kupli saauguši. Tā saucamais zāliens (sēts uz nenoplanētas zemes un citādi nekopts) tiek noskūts līdz zemei,jo ne desmit centimetrus sasniegusī zālīte izskatās nekopta. Vairāmies no dabiskā,ieslīgstot izpucētas apkārtnes dievināšanā. Bet mākslīgais nespēj aizstāt dabisko. Kur te var baudīt rudens skaistumu un gūt atpūtu no ikdienas stresa?

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Trīs sociāldemokrāti…

Lai gan “Saskaņa” sevi raksturo kā “sociāldemokrātisku” partiju, viens no tās līderiem Jānis Urbanovičs braukā ar 90 000 eiro vērtu džipu. Dārgas un jaudīgas automašīnas iecienījuši arī citi “sociāldemokrātu” līderi: Nils Ušakovs un Andrejs Elksniņš.

Vai 10 gadu cietumsods par karošanu Islāma valsts pusē ir adekvāts?
Draugiem Facebook Twitter Google+