Tulpes un lejkanna.
Tulpes un lejkanna.
Foto-LETA

Egils Līcītis: Točs un lejkanna jeb neapturamā papagaiļa runāšana 13

Beidzamajā laikā “Dienas” avīzes komentētājs Sandris Točs ir tas garīgā attīstībā progresējis, tīri lietojams vīrs, kurš visstabilāk turas uz zelta vidusceļa starp uzcītīgu eiroskepticismu un veselīgu nacionālismu. Katrs viņa vulkānizvirdums presē ir apsūdzības raksta protokols neaptēstajām un neapdāvinātajām karikatūrām, kas dēvējas par Latvijas varasvīriem, bet, nesekojot Toča vērtīgajiem norādījumiem, viņi nav nekas vairāk kā Briseles zābaklaižas. Lai šie ļautiņi naktī negulētu kā nosisti, cirpējam pastāvīgi viņi jāplucina kā tītari.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Jaunajam draugam Sandrim paketē ir tikai divas ziņas par valdību. Sliktā un pavisam sliktā. Miermīlīgajiem iedzīvotājiem, kuri spiesti tomēr nest nepanesamo dzīves nastu, pats debesu tētiņš sūtījis svēto, dievbijīgo jaunekli, kurš valstī notiekošo redz tikpat skaidri, kā ieurbies pretējās mājas logā. Vecmeistars Purvītis ar otu un Vilis Lācis ar iepūderētu zoss spalvu neprastu attēlot to Latvijas posta epopeju, ko ar iekšējo redzi, lejkannu un ilgos gados nodilinātu rakstāmo rīku atainojis Sandris Točs.

Viņš glezno laukus vecainēs, izvazātas rūpnīcas, drausmīgo stāvokli, kādā valsti noveduši nemākuļi, kuri cilvēkus piepako ar runām, itin kā pār mums klātos Krievijas maigās varas vatētā sega un visapkārt darbotos Kremļa ietekmes aģenti. Viņa mēle kļūst smaga, sūrojoties, ka netiek dotas maizes kartītes, bezmaksas atspirdzinājuma dzērieni, brīvbiļetes un ka strādniekiem negādā darbu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sāpēs par svešumā aizdzītajiem tautiešiem – arī tad mūs sasniedz Toča vārgā balss. Jo tuvāk vēlēšanas, jo Toča bardzība no dienas augs augumā. Jautājums – kad principiālais žurnālists pētnieks, pēdējais dedzīgais Latvijas neatkarības aizstāvis padosies kārdinājumam saistīties ar patriotu organizācijām, lai skrūvīte vienatnē nezaudētu nevienlīdzīgajā cīņā ar valdošo politisko mašinēriju? Jo papagaiļa runāšanai, cik viss ir slikti, atradīsies neskaitāmi piekritēji, un komentētājs Točs šo lasītāju interesēs darbojas uzticams kā signalizācija, kurai atskanot visiem jālaiž vaļā ļekas vai – otrā opcijā – jāievēlē saprātīga valdība, kura nenomaldītos divās ģeopolitiskajās priedēs un neiesprūstu eiroatlantiskajā kloākā, bet piedotu gāzi grīdā, lai valsts dotos kalnup straujiem soļiem.

Iešalcies vairot pozitīvo, nacionālais eiroskeptiķis Točs var ņemties kā ložberis. Viņš spēj zāģēt, ka ausis krīt ciet, bet acis spiežas no orbītām. Viņa rak
stītais ir zīmogots ar ūdenszīmēm un sacerēts “pārdomu istabā”. Pamatojumi un konstatācija, no kuriem “Dienas” rakstnieks izdara slēdzienus, valdības noziedzniekiem liek atzīties varas uzurpācijā un krist no veiksmes stāsta mākoņiem. Un, jo vairāk cilvēki klanās Briselei, jo lielāks aug viņu kupris.

Ziniet, valdībā strādā vai nu humora veči, vai tiešām knišļi, kā Točs raksta, jo nekad neviens demagoģijai neatšķaidītā veidā nav devis pretspēku – ei, Toč, Maskavas gultas klājēj, kam “Saskaņas centrs” ir paipuikas, beidz vienreiz muldēt!