Egils Līcītis: Tomēr grib ģermanizēties 4
Atskanējis gari stiepts, griezīgs vaiīī! sauciens, konstatējot, ka bēgļi atzinuši, ka Latvija ne ir jaunā tēvija, atkal kāpuši motorlaivās un pa jūru pārcēlušies uz Vāczemi pie radagabaliem. Viesmīlīgajiem iekšā laidējiem ir skrobe un nopūtas, ka dzintarzeme atrasta par zemas kvalitātes valsti, kur apmesties, ar neiejūtīgiem vietējiem pret imigrantu sāpi.
Valdība pārbaudījusi ieceļotāju pacietības robežu ar zemiem pabalstiem, neciešamiem dzīves apstākļiem, karjeras pasliktinājumiem, kad iebraukušiem banku menedžeriem, ķīmijas zinātniekiem, pianistiem neatveras finanšu iestāžu, augstskolu un filharmoniju durvis, bet grūtības pārcietušajiem liek strādāt prastos darbus par laukstrādniekiem (Šaitan, apžēlojies – cūkkopībā!), šūšanas artelī vai “stroikā”. Piedevām Baltijas klimats ir draņķīgs, vasara lietaina, un tuksneša dēli vēl netika izbaudījuši līdz kaulam ziemas spelgoni! Spiestā kārtā viesiem prasa latviešu valodas prasmi. Ja ne mū, ne mē, darba tirgus slēgts. Sameklējuši patvērumu un noenkurojušies Vācijā, muhamedāņi žagojas, atminot skopo valdību, kas nepiešķīra privilēģijas. Arābu lādēšanās pliķis noteikti trāpa arī mūspuses velkomistiem, kuri zvērēja izrādīt pietiekamu fanātismu un uzņemt no kara aizbēgušos gultasvietas mājīgumā un izpalīdzībā pabarot no deserta karotes, bet beigās 21 cilvēkam, jaukām ģimenītēm kaut uz pāris mēnešiem neatradās neviens dzīvojamās platības kvadrātmetrs naktsmājām.
Vēsu prātu padomājot, diez cik nevar pārmest administrācijai, kura par 21 svešzemnieka aizmukšanu tomēr uztraucas vairāk nekā par to, ka 210 000 Latvijas iedzīvotāju ir prom no dzimtenes. Latvijas valdībai mazturīgie tautieši nav atslēgas cilvēki, kuru dzīves līmenis jāpaceļ pirmām kārtām, un šejienes daudzbērnu ģimenes neplāno sponsorēt ar īres naudām pirmajai iemaksai par trīsistabu dzīvokli. Mazbudžeta apstākļos zemē nosviesti lieli līdzekļi, velti mācot valodu, dziedāt “Krambambuli” (labi, ka netērējāmies kā somi, kas muhamedus paredzēja skolot pieņemtajās seksuālajās ieražās) – un sīriešu, irākiešu, eritrejiešu uzturēšanas tūkstoši eiro ir uz mūsu pensionāru un citu nodokļmaksātāju spranda. Darba devēji negribēja papildspēkus? Ja pagalam kurpe spiestu, uzņēmēji taču kaut ko darītu, lai bēgļus pārkvalificētu par darbarokām, bet tā dzird, ka Eiropā ieradušies migranti nekur neizceļas ar darbaprieku.
Līdz ar to nav saprotamas žēlabas, ka Mucenieku ļaudis ir prom, un sabiedrībā nav jāceļ ažiotāža – ak, esam pagalam! Vai tad vajadzēja rādīt nogrimētu Latviju, priekš svešiem kā zemi, kur piena upes tek ķīseļa krastos? Eiropa nesapratīs, ka cietsirdīgi atteicām ērtības? Ieceļotāji allaž tiecas veidot slēgtas kopienas kā centrus, kur organizēt ticības, kultūras dzīvi, un mērķē turp, kurp jau devušās brāļu masas. Ājatolla nepiespiedīs palikt tālā ziemeļzemē un pārlatviskoties! Ar latviešiem viss ir kārtībā, jo ziedojam cilvēkiem, kam “deg” operācija, mājvietās uzņemam gāzes balona eksplozijā bez pajumtes palikušos. Nemaz nav slikti, ja bēgļu satiksmes artērija nevijas uz Latviju, jo izskatās – Merkeles popularitāte un autoritāte plok atvērto durvju un nekontrolētas migrācijas politikas dēļ, turklāt Francijas vilcienos norīkoti bruņoti sargi, Eiropas lielpilsētu ielas vaktē armija. Vai to vajadzētu arī pie mums? Neiecietīgākie iedzimtie, to vērojot, iebraucējus sauc par iebrucējiem un negrib, lai Latvija kļūtu par vērtību projekta “Eiropas pašnāvība” pilnvērtīgiem dalībniekiem.
