Mobilā versija
0.0°C
Zigurds, Sigurds, Sigvards
Otrdiena, 24. janvāris, 2017
14. septembris, 2015
Drukāt

Toms Ancītis: Kāda nākotnē izskatīsies valsts? (3)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Bailes, nedrošība, bažas – tās virmo visapkārt. Un vienlaikus ar to kaut kas līdzīgs eiforijai. Simtiem tūkstošu cilvēku bija sajūsmā par iespēju būt vajadzīgiem. Nest paciņas, vākt drēbes vai mācīt vācu valodu bēgļiem. “Mēs visiem parādīsim, ka esam atvērta nācija, ka esam humānisti,” šī apņēmība vēl pagājšnedēļ strāvoja gaisā.

Pretrunīgā atmosfēra Vācijā ir jauna parādība. Pats bēgļu pieplūdums, protams, nav nekas jauns. Taču līdz augusta vidum tam piemita cita dimensija.

Pārpildītas bēgļu mītnes, pārslogota patvērumu izskatīšanas procedūra, labējo radikāļu nodedzinātas bēgļu mītnes, naidīgi komentāri internetā un vienlaikus arvien augošs brīvprātīgo bēgļu palīgu skaits – tas viss bija arī agrāk. Tomēr tā bija tikai “viena no tēmām”. Tagad diskusija par bēgļiem Vācijā ir ieguvusi citas aprises, ko vēl pirms dažiem mēnešiem diez vai kāds būtu spējis iedomāties. Un ne tik daudz par apjomu, cik par saturu ir runa. Jautājumi, kas izskan šobrīd, vairs nav tikai par to, “kuru bijušo būvmateriālu veikalu labāk pielāgot bēgļu mītnes vajadzībām”, “vai ir ētiski bēgļus izmitināt kapu teritorijā” vai “cik naudas vēl vajadzīgs”. Tiek vaicāts kas krietni būtiskāks. Kas mēs esam? Kāda nākotnē izskatīsies mūsu valsts? Kāpēc mēs esam tik agresīvi un tik ļoti nīstam svešos? Kāpēc mēs esam tik humāni, atvērti un labsirdīgi? Cik lielā mērā mūsu attieksmi pret bēgļiem šodien noteic mūsu pagātnes melnākās lappuses un nacistiskās pagātnes pārvērtēšana? Kas ir Eiropa? Vai tā vēl vispār ir?

Un ir pilnīgi skaidrs, ka turpmāk kaut kas šajā valstī būtiski mainīsies.

Varbūt uz labu. Varbūt tiks izgudrota kāda vācu brīnummetode, kā miljonus iebraucēju lieliski integrēt. Varbūt kāds no vācu unikālajiem ceļiem, kādus vācieši mēdz iet jau kopš Otrā pasaules kara. Varbūt bēgļi atjauninās novecojušos Vācijas sabiedrību un nākotnē ar saviem nodokļiem maksās tās veco ļaužu pensijas.

Varbūt uz sliktu. Varbūt Vācija sāks līdzināties Francijai ar tās imigrantu geto. Varbūt gaidāmi ilglaicīgi kultūru un reliģiju konflikti un labējā ekstrēmisma uzliesmojumi. Varbūt nākotne nesīs īres cenu eksploziju, pārpildītas skolas, noziedzības pieaugumu, labējo partiju “Alternatīvu Vācijai” parlamentā nākamajās vēlēšanās.

Kas tieši un kā mainīsies, nespēj paredzēt pat pētnieki. Jo – kas ir bēgļi? No kurienes viņi ir? Cik no viņiem tiks piešķirts bēgļa statuss un cik izraidīti?

Arī nauda ir viens no tematiem, par ko domā arī Vācijā. Cik mums tas viss izmaksās? Kāpēc, lai pieliktu dažus eiro bērnu pabalstam, mums jādiskutē mēnešiem ilgi, beigās secinot, ka mēs to nevaram atļauties? Kāpēc bēgļiem turpretī varam ar vieglu roku atvēlēt miljardus?

To, ka šie jautājumi nodarbina cilvēkus, žurnālisti lieliski zina. Taču respektablos medijos par to runā reti.

Virtuves sarunās žurnālisti atzīst – tā ir milzīga atbildība. Nepielaist uguni sausai zāle. Ja runāt, tad tikai lietišķi, bez emocionāla tonējuma. Jo kurš būs līdzatbildīgs, ja pēc kāda kritiska raksta nodegs kārtējā patversme un ies bojā cilvēki?

Kopš augusta vidus bēgļus pa īstam ir pamanījuši arī politiķi Vācijā. Iespējams, svarīgākais atslēgvārds Vācijas kancleres Angelas Merkeles sacītajā ir “elastība”. Tā turpmāk vāciešiem būs nepieciešama. Ja to, kas notiek, nevar novērst, tad lai tas notiek. Tas nozīmē pielāgoties pasaulei. Tas nozīmē apzināties: jā, skolas ir pārpildītas, dzīvokļu trūkst, daudzi likumi vairs nedarbojas. Tā būs arī turpmāk. Un būs jāizdomā kas jauns un atjautīgs, lai to atrisinātu.

Šis kancleres mudinājums uz elastību guva atbalstu milzīgās ļaužu masās. Guva. Tikpat strauji kā uzvirmojusi, šī nekritiskā, pat naivā pieeja vienas dienas laikā ir izkūpējusi. Svētdienas vakarā slēdzot robežu, kancleres sludinātā humānisma politika – uzņemt visus “bez ierobežojuma”, atmetot ar roku starpvalstu līgumiem un likumiem un nedomājot par sekām – būtībā tika pasludināta par izgāzušos. Par bailēm, bažām, nedrošību piepeši atkal drīkst atklāti runāt. Milzums žurnālistu piepeši kritizē Merkeli. Viņa – viena persona – esot bijusi tā, kas iedvesusi mums šo apmātību. Tas, kas valdījis pēdējās divas nedēļas, bijusi masu psihoze, mēģinājums apspiest savu iekšējo balsi, kas teic: “Šķiet, ka kaut kas šeit īsti nav kārtībā, šis ceļš beigsies ar katastrofu, bet to nedrīkst skaļi sacīt, jo tad izskatīsies, ka mūsos vēl dzīvo kaut kas no nacistiskās pagātnes.” Šī kritiskā balss vismaz uz brīdi atkal ir brīva.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Paldies par rakstu! Precīzs situācijas tvērums!!

  2. Latvija ir ieberzta taaaaaaaaados mēslos, ka ar šo valdību nekā laba arī turpmāk nevar būt. Ar steigu jāmeklē gudri, godīgi, uzņēmīgi cilvēki, kas reāli var izvest Latviju no šī purva nevis pildīt kaut kādus mistiskus norādījumus, kas mūs iznīcina.

  3. Valdība tagad neuzņemās atnbildību ne par ko, tad kas būs, kas šeit sagāzīs islāmistus? Skatoties, kā viņī demolē Eiropu….nelāgas aizdomas zogas prātā…kam tad īsti kalpo Latvijas vara…?…

Egils Līcītis: Saeimai palielinās smadzenes (2)Varītēm spieda, kamēr izspieda analītisko dienestu
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Tautas dopings

Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa vakar paziņoja 2016. gada vārdu – “jaunuzņēmums” – un nevārdu – “ekselence”. Savukārt 2016. gada spārnotā teiciena titulu žūrija piešķīra boksera Maira Brieža izteikumam: “Mans dopings ir mana tauta.”

Uldis Šmits: Janvāra nozīmība (3)Baltiešu iespējas šodien ir plašākas nekā politiski tālajā 1991. gada janvārī.
Lasītāju aptauja
Vai esat apmierināts ar valdības darbu?
Draugiem Facebook Twitter Google+