Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. maijs, 2016
Drukāt

Top Cēsu “stūra mājas” kameru stāsts (4)

Foto - Alvis JansonsFoto - Alvis Jansons

Aiz šīs sienas Cēsu Valsts policijas nodaļas pagalmā slēpjas agrākās Cēsu čekas ieslodzījumu kameras. Par tām liecina ventilācijas atveres. Cerams, ka 2018. gadā šeit būs pretošanās kustībai veltīta ekspozīcija.

Te viss ir autentisks
Cēsu novada pašvaldība un Iekšlietu ministrija slēgs līgumu par agrāko čekas un milicijas īslaicīgās aizturēšanas kameru Pils ielas 12 pagalmā nomu uz 30 gadiem, lai pārveidotu šo vietu par savdabīgu muzeju – Cēsu “Stūra māju”, kurā izvietot pastāvīgu ekspozīciju, kas vēstīs par pretošanās kustību kā padomju, tā vācu okupācijas varai bijušajā Cēsu apriņķī. Līdz ar to, kā uzskata Latvijas Politiski represēto apvienības Cēsu biedrības priekšsēdētājas vietnieks Pēteris Ozols un viņa atbalstītāji, ir krituši pēdējie formālie šķēršļi šāda muzeja iekārtošanai.

Namā Pils ielā 12 saimnieko Cēsu pilsētas pašvaldības policija un Valsts policijas nodaļa, kamdēļ Ozola kungam un represēto biedrībai vajadzēja vairākus gadus, lai vispirms panāktu atļauju nama pagalmā izvietot piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem (atklāta pērn), bet tad arī, lai Iekšlietu ministrija ministra Riharda Kozlovska personā dod piekrišanu pārveidot tajā pašā pagalmā esošo garāžu un šobrīd kā noliktavas izmantotās bijušās ieslodzījuma kameras par muzeju. Šīs īslaicīgai ieslodzīšanai domātās bezlogu celles faktiski saglabājušās tādas, kādas bija 1940./41. gadā un pēckara represiju gados. Kamerās, pirms nosūtīt tālāk pie Rīgas Stūra mājas čekistiem, uz dažām dienām tika ieslodzīti tie, kurus aizturēja par “pretpadomju” darbību. Te viss ir autentisks – sešas kameras ar dzelzs durvīm, koka nāras, tualete arestantiem, uzrauga telpa, virtuvīte ar krāsni, padomju laikam tipiskais eļļas krāsas krāsojums. Visas ēkas iekštelpu platība, ierēķinot garāžu, ir ap 200 m².

Muzeja koncepcijas autore kultūrvēsturniece Elīna Kalniņa jau līdz sīkumam izplānojusi, kas un kur atradīsies. “Ekspozīcijā būs stāsts par pretošanos okupāciju varām. Un ne tikai par nacionālajiem partizāniem, bet par jebkuru pretestību, ko Cēsu apriņķa iedzīvotāji izrādījuši,” viņa stāsta. Apskatāmais periods no 1940. gada sniegsies līdz 1957. gadam, tas ir, līdz brīdim, kad Smiltenes čekā pieteicās pēdējais Cēsu apriņķa mežabrālis Pēteris Sviklāns – viņu pēc tam notiesāja uz 25 gadiem soda nometnē, kur 1972. gadā viņš arī nomira. Kalniņa teica, ka visu ziemu pavadījusi materiāla meklējumos arhīvā un beigās savākts pat vairāk, nekā nepieciešams, jo reālu pretošanās epizožu okupācijas varām Cēsu apriņķī vien bijis vairāk nekā 500. Pretestības formas bija ļoti daudzveidīgas – bruņota cīņa, aizliegtā Latvijas karoga uzvilkšana, 18. novembra svinēšana, vienkārši nevēlēšanās klanīties svešai varai. Lielākajā telpā – garāžā – būs ievaddaļa ar laika skalu, kas iepazīstinās ar Latvijas teritorijā notiekošo laikā no 1940. gada līdz 50. gadu vidum, kā arī liela Cēsu apriņķa karte ar atzīmētiem pretestības gadījumiem. “Piemēram, Brežģu kalnā 1946. gada 14. jūnijā tāds un tāds uzvilka sarkanbaltsarkano karogu,” skaidro koncepcijas autore. Izmantojot “QR” kodu un viedtālruni, apmeklētājs varēs uzzināt vairāk par katru notikumu. Šī telpa tāpat būs vieta lekcijām, filmu vakariem. Virtuves telpā ar komunistiskās un nacistiskās ideoloģijas citātiem no padomju un vācu okupācijas laika avīzēm tiks demonstrēts, cik identiski mērķi un domu virzība bijuši abām Latvijai naidīgajām varām. Katrā no sešām kamerām būs kāda indivīda stāsts, ko šis cilvēks viens vai kopā ar kādu konkrētā gadā un datumā darījis pretošanās kontekstā.

Katrā kamerā savs stāsts

Pirmajā – informācija par 18. novembra atzīmēšanu Dzērbenes lauksaimniecības skolā 1940. gadā. Otrajā – Cēsu ģimnāzijas direktora Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Jansona atteikšanās skolas izlaiduma aktā 1943. gada 9. maijā izmantot Hitlera foto un nacistiskās Vācijas kāškrustu karogus. Trešajā – Kārlis Plaudis “Klints”, vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Muzeja veidotāji ļoti lūdz atsaukties kādu, kam ir kaut kas zināms par 1943. gadā Madonā dzimušā Kārļa Plauža dēlu Inesi. Kārli un viņa sievu Irmu čekisti arestēja Rīgā 1945. gada jūlija beigās. Kārlim piesprieda nāvessodu, viņa māti, māsas un sievu Irmu deportēja, taču Ineša liktenis nav zināms. Ceturtajā kamerā gaidīs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu “Kārlēnu”. Piektajā – par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta “Krūklandu” mājās arestēto partizānu atbalstītāju ģimeni. Katrā kamerā skanēs nopratināšanas protokolos un dokumentos balstīts audiostāsts. Māksliniecisko noformējumu kamerām piekrituši veidot scenogrāfi Krista un Reinis Dzudzilo. Savukārt agrākā ieslodzīto tualete pataupīta stāstam par Cēsu čekas operatīvo pilnvaroto Pankratiju Maksimovu.

Šībrīža apņemšanās ir atvērt muzeju 2018. gada 23. augustā. Pēteris Ozols stāsta, ka ēkas savešanai kārtībā vajadzēs ap 40 tūkstošiem eiro. Pirmajā vietā ir ēkas ārējā apdare, hidroizolācija, jumta nomaiņa. Finansējumu projektam cer savākt, iesaistot visas agrākā Cēsu apriņķa pašvaldības, kas pārstāv vietas, kuras pieminētas muzeja ekspozīcijā, ar pretestību saistīto vietu apzināšana turklāt ļautu tās sakopt un iesaistīt tūrisma maršrutos. Ziedot tiek lūgtas arī privātpersonas: Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrībai, reģ. nr. 40008092338, ziedojumu konts Citadeles banka, LV21PARX0016851920001, ziedojuma mērķis “Pils iela 12”. Jāatzīmē, ka atsaucību projekta atbalstam izrādījuši Saeimas deputāti no “Vienotības” un Nacionālās apvienības. Pa abām frakcijas ziedojušas 14 tūkstošus eiro. Pārējie pagaidām tādu vēlmi nav izrādījuši, bet Ozola kungs cer, ka izrādīs. Viņš pastāsta, ka papildināta arī piemiņas siena Pils ielas pagalmā. Vairāk nekā 600 deportēto agrāko Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem klāt nācis vēl 121 nacionālā partizāna vārds. Tie ir cīnītāji, kuri krituši laikā no 1944. līdz 1956. gadam vai kuriem tika piespriests nāvessods, bet kuru atdusas vietas nav zināmas. Pēteris Ozols ir drošs, ka ar laiku šis saraksts papildināsies.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. ko var ņemties ar tām briesmonībām!! Tik ilgi atcerēsies, kamēr vēl piesauks nākošās

    • Jums droši vien labāk patiktu, ja “atcerētos tikai labo” – nekāda bezdarba, šņabis – lēts, un tautu draudzība – neviltota.

  2. pašvaldībai naudu nav kur likt

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+