Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Top Lestenes baznīcas soli


verza2_ts_7

Grūti iedomāties, ka līdz kailām ķieģeļu sienām izdemolētā Lestenes luterāņu baznīca, kurā vēl pirms gadiem desmit atradās graudu kalte, varētu atdzimt un atkal kļūt par dievnamu ar Eiropas nozīmes baroka interjeru. Tomēr brīnumi notiek. Lestenes baznīca ir ceļā uz augšāmcelšanos.


Kopš pagājušā gada maijā nodibināts Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, tā padarītais godam pelnījis veiksmes stāsta titulu – sarīkoti divi labdarības koncerti, savākts ap 15 tūkstošiem latu, baznīcā ierīkota signalizācija un apkure. Patlaban pilnā sparā notiek baznīcas solu izgatavošana. Par to fonda valdes priekšsēdētāja Diāna Kovaļova saka paldies Rīgas Amatniecības vidusskolas koka mākslas un metālmākslas nodaļas vadītājam, mēbeļu meistaram Arvīdam Verzam un viņa audzēkņiem. Amatniecības skola priedes koka solus izgatavo par brīvu. Kā ziedojumu. Lestenes ļaudis ļoti cer, ka vismaz daļa sēdekļu būs gatavi līdz 8. maijam, kad baznīcā un līdzās esošajos latviešu leģionāru brāļu kapos gaidāmi Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas pasākumi.

Savulaik 17. – 18. gadsimta mijā celtās Lestenes baznīcas kokgriezumiem bagātais interjers bija Latvijā izcilākais tāda veida baroka laikmeta darbs. Unikāls Eiropas mērogā, jo tika izgatavots kā vienots, saskanīgs komplekss, nevis gadsimtos dažādu atšķirīgu stila elementu ”salipināts” kā citās baznīcās. Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieks Nikolauss Sefrenss jaunākais ar Lestenes interjera un iekārtu izgatavošanu nodarbojās 1704. – 1709. gadā, līdz viņu nopļāva Lielais mēris. Līdz tam tapa kokgriezumiem bagātā kancele, altāris, ērģeļu prospekts, kurus ieraugot baznīcēni, kā zināms, apbrīna mulsumā murminājuši: ”Ak, tu svētā Lestene!” Šī paruna bija spēkā līdz 1945. gada februārim, kad baznīca smagi cieta karadarbībā. Padomju vara nepieļāva, lai draudze ēku savestu daudzmaz kārtībā, nemaz nerunājot par atjaunošanu. 1962. gadā pēc draudzes likvidēšanas vairākus gadus vēsturiskā ēka atradās vandaļu varā. Postu pastiprināja dievnama jumta nodegšana. Paradoksāli, bet no pilnīga sabrukuma būvi paglāba tas, ka 1967. gadā tajā ierīkoja kolhoza ”Lestene” graudu kalti, bet tornī – ūdens rezervuāru.

 

Vietējos iedzīvotājos vēl tagad dzīvo stāsti par to, kā tas noticis, kā lauzts un postīts. Atlikušās interjera daļas demontētas un pārvestas uz Tukuma muzeju, tomēr pirmais, kurš uzdrīkstējies glābt, kas vēl no Lestenes svētuma glābjams, bija mākslinieks Jurģis Skulme. Viņš lielākās koka figūras paslēpis Mākslas akadēmijas bēniņos.

 

70. gados dažādās glabātavās izkaisītās barokālās Lestenes vērtības tika savestas un noglabātas vienuviet Rundāles pilī. Te nopelni Imantam Lancmanim. ”Lancmanis viennozīmīgi ir cilvēks, bez kura mēs šobrīd nebūtu tik tālu tikuši. Viņš ir tajā iekšā ar visu sirdi,” saka Diāna Kovaļova. Patiesībā arī viņai, Lestenes draudzes mācītāja Kaspara Kovaļova dzīvesbiedrei, tā ir sirdslieta: ”Esmu augusi Lestenē. Redzēju, kā baznīcā izskatījās, kad tur bija kalte. Toreiz kaut kāda atjaunošana šķita bezcerīga. Tagad domāju: brīnumi notiek.”

Rundāles pilī grūtos laikus pārlaida aptuveni 80% demontēto baroka interjera daļu. Tagad izrādās, ka arī pārējais nemaz pilnībā nav zudis. Fonda vadītāja stāsta: ”Cilvēki ir mūs sadzirdējuši. Ir tādi, kas bija aiznesuši kaut ko mājās, bet tagad saņēmušies un nes atpakaļ. Tās var būt sīkas detaļas, bet vienalga nozīmīgas, jo parāda arī oriģinālo krāsojumu.” No Rundāles pils muzeja uz baznīcu pārvests vīnkoka veidā veidotais kanceles balsts un bikts sols, kam gan zudušas atsevišķas detaļas. Tās apņēmušies izgatavot Dzirciema internātpamatskolas meistari. Baznīcas interjera renovācijas projekts ir arhitektu biroja ”Vecumnieks & Bērziņi” nopelns.

Kad būs gatavi baznīcēnu sēdekļi, sekos grandiozā altāra atjaunošana. Arī trīs stāvos izkārtotajai konstrukcijai trūkst daudzu elementu.

 

Atjaunotāju iecere ir pēc saglabātās altāra daļas pārvešanas no Rundāles atpakaļ uz Lesteni uzstādīt to baznīcā, lai tad pakāpeniski liktu klāt trūkstošo: ”Lai cilvēki redz, kā lietas virzās uz priekšu.” Kovaļova uzsver, ka darbu veikšanas ātrums būs atkarīgs vienīgi no finansējuma, jo Nikolausa Sefrensa cienīgi meistari Latvijā ir.

 

Savulaik Lestenes baznīcas lielākais brīnums bija ērģeles, kuru prospekta daudzkrāsainās figūras, mūzikai skanot, kustējās. Ērģeļu atjaunošana gan atlikta uz ”ļoti, ļoti tālu nākotni”, jo prasītu vismaz 300 tūkstošus latu. Tos savākt nav nereāli, taču vispirms jāsaved kārtībā baznīcas sienas, griesti un interjers. ”Ar ārpusi ir tā, ka sienu leģionāru kapu pusē gribam atstāt tādu, kāda tā ir, lai cilvēki redzētu, kam baznīca gājusi cauri,” nākotnes iecerēs dalās atjaunošanas fonda vadītāja.

Kopumā kopš valstiskuma atgūšanas Lestenes baznīcas atdzimšanā jau ieguldīti 200 tūkstoši latu, atjaunojot jumtu, grīdas. Pagājušajā gadā dibinātajā fondā naudu ziedojušas lielākoties privātpersonas no visas Latvijas, arī ārzemēm. Palīdzību sniegusi Tukuma novada dome, Lestenes pašvaldība, Kultūras ministrija. Fonda locekļi ir agrākā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, kultūrvēsturnieks Ojārs Spārītis. Diāna Kovaļova spriež: ja notiks kā šobrīd, pilnībā baznīcu varētu sakārtot četru piecu gadu laikā. Viņa apzinās, ka, salīdzinot ar citiem agrāk grezniem, bet šobrīd pussabrukušiem arhitektūras pieminekļiem, Lestenei paveicies, jo Lestenes vārda atpazīstamība neapšaubāmi rada priekšrocības.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+