Topošie būvnieki no atbildības nebaidās 5
“Atbildība ir viens no būvnieku profesijas skaistumiem. Man patīk uzņemties atbildību. Tas padara darbu interesantāku un nozīmīgāku,” spriež Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības fakultātes studiju programmas “Ģeomātika” students Kristaps Cepurītis.
Viņu un vēl vairākus RTU topošos būvniekus un arhitektus pēc traģēdijas Zolitūdes lielveikalā “Maxima” nolēmu aicināt uz sarunu par izraudzīto profesiju, tās nozīmību un riskiem. Sabiedrībā joprojām turpinās diskusijas, kas pie traģēdijas vainīgs un cik kvalitatīvi Latvijā strādā būvnieki, ēku projektētāji un arhitekti.
Redzams, ka RTU topošos būvniecības speciālistus viņu profesijas palikšana zem lupas nebiedē. Sarunas dalībnieki Kristapam piekrīt: atbildība ir profesijas odziņa. Taču jaunieši arī saka: vienas ēkas celtniecībā parasti ir iesaistīti daudzi speciālisti un diemžēl var rasties situācija, kurā no daudzām mazām kļūdām rodas viena liela. Viņi secinājuši, ka ēka ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.
Būvniecības fakultātes studiju programmas “Būvniecība” students Toms Zālītis uzskata, ka visi būvniecībā iesaistītie apzinās savu atbildību: “Līdztekus studijām strādāju projektēšanas birojā un redzu, cik nopietna tur ir attieksme pret darbu. Vienmēr tiek pro-gnozēts, kas notiks, iecerētajā būvē meklē vājos posmus un domā, kā iespējamās problēmas risināt.”
Toma studiju biedrene Dita Varņecka, kura strādājusi praksi būvlaukumā, saka: tur lielākā atbildība ir būvdarbu vadītājam.
Par Zolitūdi spriest pāragri
Vai nodarbībās RTU arī apspriests Zolitūdes notikums? “Īstenībā par to runājām ļoti maz. Gaidīju, ka par to spriedīs vairāk,” saka Dita. “Domāju, ka vēl par agru izteikt kādus secinājumus, kāpēc šī nelaime notika,” uzskata Kristaps. “Vairāk ar pasniedzējiem varēsim pārrunāt, kad būs skaidrs, kurā būvniecības posmā bijusi kļūda un kāda. Uzskatu, ka nav pareizi tas, kas tagad notiek masu medijos: tiek izteiktas tik daudzas versijas, pēc kurām sanāk, ka visi ir vainīgi. Vieni saka, ka skrūves vainīgas, otri, ka signalizācija vainīga. Sanāk bezmaz tā, ka skrūves saplīsa tāpēc, ka signalizācija ieslēdzās.”
Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes students Klāvs Galenieks ironizē par tiem, kuri presē izliekas par lieliem būvniecības ekspertiem: “Lielās ar doktora grādu, bet no viņa teiktā kļūst skaidrs, ka pat nesaprot, kāda konstrukcija tad bija “Maxima” jumtam. Bija arī kāds arhitekts, kurš izlikās ļoti gudrs un stāstīja muļķības, ka veikala ēkai nogruvusi priekšējā siena. Tāpēc nav jēgas izdarīt secinājumus pēc šīm versijām, kuras pauž katrs, kam nav slinkums sevi mazliet pareklamēt. Tie, kuri būvniecībā tiešām kaut ko saprot, atturas izteikt skaļus vērtējumus. Ja kļūda “Maxima” būvniecībā būtu vienkārša un acīmredzama, gan jau kāds laikus būtu to pamanījis un novērsis.”
Jaunieši norāda, ka diez vai ir taisnība arī tiem, kuri stāsta, ka celtnieki “Maxima” būvlaukumā lietojuši alkoholu – bieži vien būvlaukumā celtniekus pat pārbauda ar alkometru, jo iedzēris strādnieks objektā nedrīkst iet. Arī strādniekiem, kuri jau būvniecības laikā esot pamanījuši plaisas, topošie būvnieki neuzticas. Jo pēc tā, ko šie strādnieki teikuši, jūtams, ka viņi pat īsti neizprot, cik biezs jumts bijis.
“Bieži vien celtnieki mēdz pārspīlēt, kad stāsta par saviem darba devējiem un situāciju būvlaukumos,” saka Toms.
Taupība par labu nenāk
Par lielāko problēmu būvniecībā topošie būvnieki uzskata to, ka ēkas cenšas uzcelt pēc iespējas lētāk. Taupība, nevis kvalitāte ir pirmajā vietā. “Būvniecībā valda cenu dempings,” secinājis Kristaps. Toms teic: ja pasūtītāju neinteresē cena, bet kvalitāte, tad būvnieks arī izvēlēsies labākos materiālus. Bet, ja “spiež uz cenu, tad jāmeklē varianti, kā panākt, lai tā māja vispār stāvētu.” Būvniecības fakultātes students Dagnis Vasks piebilst: “Būvnieki cenšas iziet uz minimumu. Es gan vairāk esmu kompetents ceļu būvniecībā, jo studēju pro-grammā “Transportbūves”. Zinu, ka tur ir tā: ceļu klāj, cik plānu vien iespējams. Tā kā no iecerētā vēl pieļaujamas nobīdes, tad ceļš sanāk pat plānāks nekā minimāli pieļaujamais.”
Tāpat nav prātīgi Latvijā celt, piemēram, pēc vācu standartiem, jo pie mums ir citi klimatiskie apstākļi. Un ēkas vai ceļi, kas būtu lieliski piemēroti Vācijai, Latvijai tomēr nederēs. Tāpēc jāizstrādā tieši Latvijai piemēroti standarti. Varētu celt kā Norvēģijā, bet tur mājas ir trīsreiz dārgākas.
Tehnisks un radošs darbs
Kāpēc šie jaunieši savulaik nolēmuši studēt ar būvniecību saistītas profesijas? Izrādās, arī šajā jomā veidojas dinastijas. Kristapam, piemēram, tēvs ir projektētājs un, vēl mācoties skolā, puisis tēvam palīdzējis rasējot, mērot un zīmējot. Klāvs atzīst: “Tieši arhitektūra ir tā joma, kurā varu apvienot savas daudzpusīgās intereses un kaut ko radīt.”
Arnim Mažulim, kurš studē studiju programmā “Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģija”, tēvs strādā “Latvijas gāzē”, un tēva ietekmē arī viņš ieinteresējies par tehniskām profesijām. Viņa studiju biedrs Ainārs Brālītis saskatījis būvniecībā līdzību ar savu aizraušanos – orientēšanās sportu. Tikai vienā jāpārzina kartes, otrā – plāni.
Viņš piekrīt, ka būvnieks ir radošs amats, un piebilst: “Man patiktu radīt kaut ko, kas ir paliekoša vērtība.”
Dita te nonākusi, jo viņai patīk tehniskā rasēšana un rēķināšana. Meitene gan atzīst, ka šovasar prakses laikā, kad strādāja par būvdarbu vadītāja palīdzi, pamanījusi, ka, iespējams, nebūs viegli panākt, lai celtnieki viņu “ņem galvā”: “Sauca mani par princesīti, taču kopumā nebija nemaz tik traki.”
Dagnis gan neslēpj, ka Būvniecības fakultātē nonācis dažādu apstākļu sakritības dēļ, turklāt piesaistījusi arī iespēja tikt budžeta vietā, taču studiju laikā šī joma patiesi iepatikusies.
Vai studiju procesā jaunieši gūst visas zināšanas, kas būs vajadzīgas, strādājot būvniecības jomā?
“Būvniecības fakultātē iemāca pamatzināšanas, bez kurām neiztikt,” teic Toms. “Taču būvniekam un būvinženierim jāmācās visu dzīvi. Ja nestrādā pie tipveida projektiem, katrs jauns darbs iemāca ko jaunu. Skolā nevar iemācīt visu par visdažādākajām mājām, pie kādām nāksies strādāt. Turklāt mūsu turpmākie ceļi pēc studijām būs dažādi – kāds kļūs par būvdarbu vadītāju vai būvuzraugu, cits par projektētāju. Taču visiem māca vienu. Lai apgūtu visos amatos nepieciešamās zināšanas, būtu jāmācās desmit gadus.”
Kristaps saka: studijas iedod arī “instrumentus”, kas palīdzēs risināt problēmas, ar ko nāksies saskarties darba dzīvē. Dagnis piebilst: būvniecības joma attīstās strauji, jo rodas jaunas tehnoloģijas un materiāli. Tāpēc arī bez nemitīgas mācīšanās neiztikt.
Jaunieši apzinās, ka pēc studijām būvnieka diploms rokā gan būs, taču pieredze vēl nebūs pietiekama, lai uzņemtos pilnu atbildību par kādu būvobjektu. Piemēram, lai kļūtu par projektētāju, vismaz trīs gadi jāstrādā sertificēta projektētāja uzraudzībā un tikai pēc tam var cerēt pats saņemt sertifikātu.
Līdzīgs ceļš, lai kļūtu par pilntiesīgu arhitektu, būs jāiziet Kalvim. Turklāt arhitektiem sertifikāta derīgums regulāri tiek pārskatīts. Taču viņš teic, ka, iespējams, arhitektu sertificēšanas kārtībai vajadzētu būt stingrākai, jo parasti jau sertifikāti tiek atjaunoti.
Uzziņa
RTU Būvniecības fakultāte gatavo būvniecības speciālistus ar akadēmisko un profesionālo izglītību būvniecībā, ģeodēzijā un kartogrāfijā, siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijā.
Pēc RTU absolvēšanas jaunie speciālisti izvēlas darbu ēku, ceļu un tiltu būvniecības objektos, kļūst par būvdarbu vadītājiem, ģeodēzistiem, strādā būvuzraudzības dienestā, ceļu būvmateriālu ražošanas uzņēmumos un laboratorijās, kā arī projektēšanas birojos.
