Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. marts, 2012
Drukāt

Topošo Vācijas prezidentu grūti iedomāties statiska simbola lomā

gauks_afp_122

Vai kāds tur prātā Vācijas prezidentus? Joahims Gauks, ja viņš tiks ievēlēts, ļoti iespējams, būs viens no retajiem, kuru atcerēsies ne tikai vācieši vien. Kaut vai tāpēc, ka viņš būs pirmais prezidents ar Austrumvācijas disidenta pieredzi.


Patiesībā Joahimam Gaukam nav nepieciešams būt par prezidentu, lai, kā mēdz sacīt, ieietu vēsturē. Viņš tajā jau ir. Rīgas sadraudzības pilsētā Rostokā dzimušais (1940) un varas allaž cieši uzraudzītais luterāņu garīdznieks Gauks kļuva par šīs pašas varas mantojuma vētītāju. Jo pēc komunistu režīma sabrukuma viņš līdz 2000. gadam ieņēma amatu, ko sauca – Vācijas federālais pilnvarotais bijušās VDR Valsts drošības dienesta dokumentu izvērtēšanai. Vācijai, kas jau bija ieguldījusi milzu pūles nacionālsociālistiskās pagātnes pārvarēšanai, nācās pārvarēt arī vienas valsts daļas sociālistisko pagātni. Politiski šis darbs notika Gauka vadībā un, lielā mērā pateicoties viņam, piesaistīja visas Eiropas uzmanību.

Gauks ir uzstājies starptautiskajās konferencēs vairākās valstīs, piemēram, Latvijā 1996. gadā rīkotajā par padomju režīma atstāto seku izvērtējuma mērķiem un iespējām. Vācieši jau bija paveikuši krietni daudz, apzinādami VDR slepenpolicijas jeb “Sta-si” arhīva materiālus – ziņojumus, kartotēkas, ierosinātās lietas u. c. Šie dokumenti tika diezgan plaši izmantoti gan tiesas prāvās, gan pētniecībā.

 

Tomēr Gauks uzsvēra, ka pats galvenais ir iepazīstināt pilsoņus ar komunistiskā totalitārisma būtību, kas ļauj arī saprast demokrātiskas valsts iekārtas nepieciešamību. Atšķirībā no Vācijas dokumentu apjomiem Latvijā stipri atšķirīgos apstākļos pamestie “čekas maisi” vismaz juridiski nesniedza tik izsmeļošas atbildes.

 

Jau minētajā konferencē izskanēja arī dažas problēmas, ko tikpat labi varētu attiecināt uz šodienu, – jautājums par Krievijā nonākušo dokumentu atgriešanu, pieejamo arhīvu nepietiekama izmantošana zinātniskiem mērķiem, varas neatsaucība un politiskās gribas trūkums. Ko gluži neatsvēra arī 6. Saeimas 1996. gadā pieņemtā “Deklarācija par Latvijas okupāciju” (starp citu, norādot uz okupācijas laikā notikušo pamatnācijas īpatsvara sarukumu no 77 līdz 52 procentiem). Jo kopumā politiskajām aprindām totalitārisma seku dziļāka apjēgšana vairs nelikās tik svarīga. Pamazām to nomainīja Austrumu virziena politbiznesā ieinteresēto personu sauklis, ka “ar vēsturi jānodarbojas vēsturniekiem”.

Joahima Gauka autoritāte un visa darbība balstās uz pilnīgi pretēju politikas izpratni. Tā var izrādīties Eiropas, tostarp Vācijas, elitēm ļoti neērta. Par spīti Vācijas prezidenta ierobežotajām pilnvarām, ir grūti iedomāties Gauku iejūtamies statiska simbola tēlā. Viņš arī pārāk daudz zina, lai tāds kļūtu. J. Gauku valsts prezidenta amatā grib 70% vāciešu. Un viņa ievēlēšanas gadījumā (paredzēts 18. martā) to varēs uztvert arī kā spilgtas personības uzvaru pār aizkulišu politikas darījumiem. Tā tad būtu vēl viena Latvijai ielāgojama pieredze.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+