Uldis Šmits: Krievijas nostāja – jo vairāk attālinās no Putina, jo “fašistiskāks” kļūst 6
Baltijas valstu okupācijai pasaule pievērsa visai maz uzmanības, jo to aizēnoja fakts, ka 1940. gada 14. jūnijā vērmahts bija iegājis Parīzē. Nacistu sabiedrotā PSRS šajā sakarā silti sveica Vācijas vēstnieku Maskavā grāfu Šulenburgu, tikmēr Rietumu politiķi Londonā un Vašingtonā ar bažām sprieda, kāda būs Otrā pasaules kara tālākā gaita. Pārāk neievērotā Baltijas sagrābšana gan nozīmēja to, ka Hitlera un Staļina brālīgi sadalītajā Eiropā izzūd arvien vairāk valstu. Bet šīs Molotova–Ribentropa pakta simbolizētās gandrīz divu gadu ilgās, mūsdienīgi izsakoties, stratēģiskās partnerības laikā iezīmējās arī abu totalitāro režīmu sava veida saspēle propagandas jomā.
PSRS un Vācijas negaidīti ciešās draudzības demoralizējošajai ietekmei uz Rietumeiropas kreiso aprindām bija pavisam noteikta loma Francijas sakāvē. Pēdējās gadu desmitos ir parādījušies vairāki pētījumi par to, kā Berlīne atrada “noderīgos idiotus” Francijas komunistiskajā partijā un sniedza tiem palīdzīgu roku valsts graušanā. Savukārt Maskava izmantoja Kominternes kanālus darbaļaužu smadzeņu pārskalošanai, iegalvojot, ka viņu ienaidnieks ir nevis Hitlers, bet “starptautiskais kapitālisms”. Vācu lidmašīnas Rietumeiropā kaisīja brošūriņas ar 1939. gada oktobrī PSRS Augstākajā padomē nolasīto Molotova ziņojumu. Viņš tajā izklāstīja vismaz trīs nacistiem ļoti pievilcīgas nostādnes. Pirmkārt, par Poliju, kas esot Versaļas līguma radīts kroplīgs veidojums, kam, īsi sakot, nav tiesību uz eksistenci. Otrkārt, par hitlerismu, kuru apkarot ir “ne vien bezjēdzīgi, bet arī noziedzīgi”. Treškārt, par jēdzieniem “agresors” un “agresija”, kuri jāpiepilda ar jaunu saturu, jo nu tā ir Vācija, kas tīko pēc miera, kamēr angļi un franči esot kara kurinātāji.
Padomju propagandas stāstos agresors bija arī Somija, kas visu Ziemas kara laiku līdz 1940. gada martam iemiesoja vistumšākos spēkus un “fašismu”, no kura nagiem vajadzēja izraut somu proletariātu un darba zemniecību. Līdzīgā veidā “panu Polija” diskriminēja un ekspluatēja plašas baltkrievu un ukraiņu darbaļaužu masas. Tāpat Igaunija, Latvija un Lietuva izturējās ļoti agresīvi. Tomēr ļaunuma sakne, protams, atradās demokrātiskajās lielvalstīs. Vienīgi Vācijas iebrukums PSRS piespieda Staļinu kļūt par šo nīsto demokrātiju pagaidu sabiedroto.
Nesen Krievijas politologs Androniks Migranjans “Izvestija” publicētā rakstā, polemizējot ar Krimas anšlusu nosodījušo filozofu Andreju Zubovu, cita starpā sprieda, ka Hitlers līdz 1939. gadam uztverams par Bismarka lietas turpinātāju “vācu zemju” savākšanā un, ja pie tā arī paliktu, tad ieietu savas valsts vēsturē kā izcils politiķis. Raksta autors īpaši neiedziļinājās Hitlera režīma būtībā, lai gan tas līdz 1939. gadam bija ieguvis ļoti skaidras aprises ar plašu koncentrācijas nometņu tīklu un jau 1935. gadā pieņemtajiem pret ebrejiem vēstajiem t. s. Nirnbergas likumiem. Gandrīz izrietēja secinājums, ka Trešais reihs nemaz nebija tik briesmīgs, iekams neapdraudēja PSRS.
Līdzīgi kā Molotovs 1939. gadā aicināja piepildīt ar jaunu saturu vārdu “agresija”, mūsdienu Krievijas propagandisti piestumj ar sev vajadzīgo pildījumu jēdzienus “fašisms” un “nacisms”. Jo vairāk kāda valsts pēcpadomju telpā sliecas attālināties no Putina un tuvināties Rietumu demokrātijām, jo tā ir “fašistiskāka”. Teiksim, Ukraina. NATO un ES uzņemtajās Baltijas valstīs, saprotams, notiek “nacisma atdzimšana”. Zaglis atkal sauc – ķeriet zagli, taču tam maz kas vairs palicis pa rokai…
