Ģirts Valdis Kristovskis
Ģirts Valdis Kristovskis
Foto: Timurs Subhankulovs

Ģirts Valdis Kristovskis: Totalitārās pagātnes atspulgi 41

Autors: Ģirts Valdis Kristovskis, Ventspils domes deputāts

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Literāta Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar čeku un “tviterotāju” atzinība viņam kā “īstam vecim”. Edvīna Raupa ieminēšanās par demarkācijas līniju vilkšanu “stukačiem”. Arno Jundzes apsvērumi pret raganu medībām. Tie ir daži pēdējo dienu domu apmaiņas vai pat sadursmes virzieni čekas maisu lietā, kuru fokusā pēkšņi nonākušas latviešu rakstnieku aprindas. Varu piekrist Jundzes viedoklim, ka literāti nav īpašāki par VEF proletāriešiem, zinātniekiem, skolotājiem vai pat tramvaju vadītājiem, kuru vidē PSRS totalitārā režīma laikā savus taustekļus sadzina, saauda, satīkloja Valsts drošības komiteja.

Atbilstoši šādai visaptverošai pieejai no 1985. gada pavasara mani, 23 gadus vecu būvinženieri, centās savervēt Ventspils VDK nodaļas 5. daļas ideoloģiskās pretizlūkošanas speciālisti – majors Aivars Rubenis un leitnants Andris Indriksons. Par to, kā tieši tas notika, var izlasīt manā pagājušā gadā iznākušajā grāmatā “Pieskāriens”. Tiku provocēts, biedēts un kārdināts. Attīstīta sociālisma ap-stākļos nebija, kas pasargā no vervētāju telefona zvaniem, izsaukumiem uz VDK ēku, to negaidītas ierašanās manās darba, atpūtas un hobiju vietās. Dažkārt šie VDK darbinieki uzrunāja uz ielas, dažkārt maltītes laikā piesēdās blakus publiskā ēdnīcā, dažkārt pieprasīja atvērt viņiem dzīvokļa durvis. Un tomēr pusotra gada laikā viņiem neizdevās mani iebiedēt, pārliecināt un savervēt. Gluži pretēji. 1986. gada vasarā pārliecība bija augusi, jau spēju pateikt, ka turpmāk ignorēšu šīs oficiālās PSRS varas institūcijas pārstāvju jebkādus tālākos mēģinājumus man tuvināties. Tā atšķirībā no literāta Rokpeļņa un viņa neapskaužamā likteņa līdziniekiem man gājusi secen nepieciešamība kopā ar VDK darbiniekiem “analizēt situāciju” darbavietā, līdzcilvēku un tuvāko domubiedru vidē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu. 1990. gada 4. maijā esmu balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu un divas desmitgades veltījis Latvijas aizsardzības sistēmas atjaunošanai. Pašreiz esmu Ventspils pilsētas domes deputāts. Paradoksālā kārtā tieši šis apstāklis man no jauna licis pārliecināties par bijušās komunistiskās partijas nomenklatūras ciešo saistību ar bijušajiem čekas štata darbiniekiem. Un, proti, Ventspils pašvaldība 2017. gadā izveidoja komisijas, kurās liedza dalību trīs opozīcijas deputātiem – Aivim un Ivaram Landmaņiem, kā arī man. Vienlaikus vairākuma jeb pozīcijas deputāti katrs vidēji ir iekļauts darbam piecās pašvaldības komisijās vai padomēs. Tas neapšaubāmi ir nesmuki, prasts Satversmē nostiprināto demokrātijas, līdztiesības pamatprincipu, mazākuma tiesību pārkāpums. Turklāt ironiskā kārtā Ventspils pašvaldības Ekonomikas un budžeta komisijas dalībnieka statuss ir ticis bijušajam VDK štata darbiniekam Andrim Indriksonam. Tam pašam, kurš pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem nesekmīgi bija centies mani savervēt…

Ventspils pilsētas domes izpilddirektors Aldis Ābele šādu komisijas veidošanas rezultātu oficiāli pamatojis ar bijušā kompartijas funkcionāra Aivara Lemberga vadītā deputātu vairākuma iekšējo pārliecību, politisko gribu un uzticību. Tā nu minētās pašvaldības komisijas iekšējai lietošanai paredzētie materiāli pieejami bijušam čekas darbiniekam, bet ne man. Jo esot iespējamība, ka materiālus izmantošu ļaunprātīgi.

Simptomātiski, ka tagadējā kapitālista un multimiljonāra Lemberga īpašumu apsaimniekošanā daudzus gadus piedalās bijušais VDK Ventspils nodaļas priekšnieks pulkvedis Imants Sormulis, kura dēls Ansis kopā ar Lembergu atrodas uz smagos noziegumos apsūdzēto sola. Šādai bijušo kompartijas un VDK funkcionāru kopībai, kā redzams arī no Ventspils pilsētas pašvaldības varas filozofijas, nav gadījuma raksturs. Padomju laikā kaltās kopīgās vērtības un savstarpējās uzticamās attiecības izturējušas laika pārbaudi. Tieši šo attiecību vēstures liecība ir čekas maisos nokļuvušo cilvēku likteņi. Arī literāta Jāņa Rokpelņa sirdsapziņas mokas un atzīšanās. Totalitārās pagātnes skumjš atspulgs.