DZĪVES GUDRĪBA. Daži cilvēki liekas tik diženi tāpēc, ka tiek mēroti kopā ar pjedestālu. Seneka
DZĪVES GUDRĪBA. Daži cilvēki liekas tik diženi tāpēc, ka tiek mēroti kopā ar pjedestālu. Seneka
Foto – AFP/LETA

Uldis Šmits: Staļinu ceļ uz pjedestāla, represijas attaisno 20

Pagājušā mēneša beigās publiskotie Levadas analītiskā centra aptaujas dati ļauj secināt, ka samērā īsā laikā Krievijā krasi audzis tādu cilvēku īpatsvars, kuri ir gatavi attaisnot staļiniskās represijas diženo mērķu vārdā: 2012. gadā tā uzskatīja vairāk nekā 20% respondentu, bet 2015. gadā – 45 procenti. Šis viedoklis, protams, attiecas ne jau tikai uz pagātni vien. Un tas skar ne tikai Krieviju, kur Staļina tēla uzspodrināšana sasaucas ar Putina agresiju Ukrainā un informācijas karu pret pūstošajiem Rietumiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Kremlis skaidro tagadējo Staļina celšanu uz pjedestāliem, proti, daudzviet Krievijā slietos pieminekļus un memoriālus kā vietējo varas iestāžu iniciatīvu jeb ierosmi “iz tautas”. Savukārt tauta – izmantosim rakstnieka Viktora Peļevina atziņu – uzzina to, kas tai jādomā, no televīzijas. Sacītais nenozīmē, ka tiek slēptas vai noliegtas Staļina represijas, bet tiek iepotēta vajadzīgā, šodienas politiskajai konjunktūrai atbilstošā attieksme pret tām. Atcerēsimies, pirms pieciem gadiem – Otrā pasaules kara beigu iepriekšējās apaļās jubilejas priekšvakarā – toreizējais Krievijas prezidents vai, pareizāk sakot, amata vietas izpildītājs Dmitrijs Medvedevs intervijā “Izvestija” daudziem par pārsteigumu pavēstīja: “Ja mēs runājam godīgi, Padomju Savienībā radīto režīmu nevar nosaukt citādi kā vien par totalitāru,” kurā “Staļins pastrādāja milzīgu skaitu noziegumu pret savu tautu”, ko “nevar piedot”. Tagad par līdzīgiem izteikumiem Krievijā kādam varētu piesiet ja ne gluži ekstrēmismu, tad nepatriotisku nostāju un nacionālnodevēja birku pavisam noteikti. Kopš Putina atgriešanās Kremlī notikumu gaita atkal ir visu nostādījusi savās vietās.

Pirms gada Kremlim tuvais politologs Migranjans – arī laikrakstā “Izvestija” – klāstīja, ka, īsi sakot, būtu nepieciešams nodalīt slikto Hitleru, kurš izraisīja pasaules karu, no labā jeb 30. gadu Hitlera, kurš vācis kopā vācu zemes. Politologa prātojumi bija domāti kā atbilde tiem un pirmām kārtām vēsturniekam Zubovam, kas saskatīja Krimas aneksijā un Kremļa skaidrojumos šīs aneksijas sakarā pārsteidzošu sakritību ar “argumentiem”, kurus izmantoja nacisti, lai pamatotu Austrijas anšlusu un Čehoslovākijas Sudetu apgabala sagrābšanu. No Migranjana sacerējuma nevilšus izrietēja, ka fīrers bija izcils nacionālo interešu aizstāvis. Vai arī – nacionālās intereses vislabāk spēj aizstāvēt tieši totalitārs režīms. Agrāk tamlīdzīgas tēzes vai to, ka Rietumu demokrātiju ir izgudrojuši ebreji, lai kopā ar amerikāņu imperiālistiem un vispār “anglosakšiem” grautu Krievijas varenību, pārsvarā izplatīja šķietami marginālas, taču augstākās varas nekad netraucētas personas. Kā Dugins vai Prohanovs. Tagad viņu teorijas caurstrāvo oficiālās propagandas kanālus. Kā zināms, Sanktpēterburgā nesen salasījās Dugina domubiedri no Eiropas neonacistu un neofašistu aprindām, kas “starptautisko novērotāju” lomā bija kupli pārstāvētas arī Krimas “referendumā” (kopā ar Ždanoku). Interesanti, ka šī publika uzdod sevi par “konservatīvajiem”, kas ir apmēram tas pats kā iztēlot Hitleru par Čērčila gara radinieku. Vai Putinu par Eiropas “tradicionālo vērtību” iemiesotāju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Acīmredzot oficiālā Maskava šobrīd izjūt nepieciešamību rādīt labvēlīgā gaismā gan 20. gadsimta totalitāros režīmus, gan to mūsdienu draugus. Benito Musolīni esot pirmais lietojis jēdzienu “totalitario” pozitīvā nozīmē, kam, viņaprāt, politikā bija jāizpaužas kā pilnīgai jeb totālai kontrolei pār visu sabiedrību. Staļins tādu politisko leksiku nelietoja, toties piepildīja ar saturu. Kurš bija “ārpus mūsu morāles, tiesiskajām un veselā saprāta kategorijām” – tā grāmatā “Totalitārisma izcelsme” rakstīja Hanna Ārente. Latvijai šajā atzinumā atslēgas vārds ir “mūsu”.