Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. jūlijs, 2016
Drukāt

Tradīcijas un avangards spokainajā Kentervilas pilī

Foto - Aigars AltenbergsFoto - Aigars Altenbergs

Olgas Šaišmelašvili veidotais izrādes vizuālais noformējums iezīmē pretstatu starp jauno un veco pasauli – spoku stilizēti barokālie kostīmi un ironiski pompozās frizūras kontrastē ar Kentervilu pilī ieradušos amerikāņu ģimenītes moderni kičīgajiem tērpiem.

M. Čehova Rīgas Krievu teātrī aizvadītās sezonas otrajā pusē tapušais iestudējums “Spoks no Kentervilas” ir gaumīga, šķietami nepretencioza izklaides izrāde, kas īstenota augstā mākslinieciskā līmenī. Iestudējums tapis, sadarbojoties režisoram Igoram Koņajevam, komponistam Raimondam Paulam, dramaturgam Aleksejam Ščerbakam un māksliniecei Olgai Šaišmelašvili, iedvesmu meklējot gan labi zināmajā Oskara Vailda stāstā “Kentervilas spoks”, gan dažādu laiku un stilu mākslā, mūzikā un modē.

Izrādes pamatā ir dramaturga Alekseja Ščerbaka veidots librets pēc angļu rakstnieka Oskara Vailda 19. gadsimta beigās tapušā gotiskā stāsta “Kentervilas spoks” motīviem. Dramatizējums oriģinālā veidā piedāvā uz labi zināmo sižetu par vientuļo Kentervilu dzimtas pilī mītošo spoku paskatīties no plašāka skatupunkta – izrādē spēku samērs starp dzīvo un mirušo pasauli it kā izlīdzsvarots, sacerot veselu spoku “kori”, kurā katram varonim ir sava skaidri atklāta biogrāfija, savs raksturs un spilgts ārējais veidols, kas aktieriem jau vizuāli palīdz radīt atmiņā paliekošus tēlus. Olgas Šaišmelašvili veidotais izrādes vizuālais noformējums gan kostīmos, gan telpā iezīmē acīmredzamu pretstatu starp jauno un veco pasauli – spoku stilizēti barokālie kostīmi un ironiski pompozās frizūras kontrastē ar Kentervilu pilī ieradušos amerikāņu ģimenītes moderni kičīgajiem tērpiem. Arī skatuves telpā gan scenogrāfijā, gan gaismu un video efektos nemitīgi jūtama cīņa starp košiem, pajēliem popārta jeb 20. gadsimta vidū uzplaukušās reklāmas mākslas elementiem un klasisko, smagnējo, it kā tumsu un drēgnumu izstarojošo pils interjeru. Šis motīvs brīnišķīgi apspēlēts arī izrādes programmiņā, kur no viduslaiku bruņinieka ķiveres kā dzelteni matu sari aug frī kartupeļi.

Kaut arī Oskara Vailda stāsts, līdzīgi kā viņa literārās pasakas, piemēram, “Laimīgais Princis” vai “Lakstīgala un roze”, pamatā izstrāvo liriski skumju intonāciju, mūziklā precīzi uztvertas un izgaismotas sižeta komiskās detaļas, piemēram, ievīpsnāšana par amerikāņu mentalitāti, kas pārstāv jauno, komercializēto pasauli pretstatā angļu kultūras pagātnes mantojumam. Izrādes ritms ir straujš un dzīvīgs, turklāt epizodes, kas seko cita citai, nepaliek tikai atsevišķu spilgtu muzikālo numuru līmenī, bet veido loģiski plūstošu vēstījumu, kurā ir daudz smalku, asprātīgi izgudrotu detaļu. Marijas Korabļovas sacerētā aktieru kustību partitūra (īpaši masu epizodēs, kur ārkārtīgi saskanīgi darbojas viss izrādes aktieransamblis) ne tikai precīzi iegulst Raimonda Paula mūzikas estētikā, bet arī veido savu oriģinālu stāstījumu. Radoši iestudēta gan konkrētu muzikālo ­numuru horeogrāfija, kurā ironiski miksēti dažādi dejas stili, gan arī katra varoņa gaita un ķermeņa valoda. Atmiņā paliek, piemēram, Pāvela Griškova pa zemi slīdošais spoks Džeks Kāsltons, puiciski dauzonīgie Igora Nazarenko un Alekseja Korgina dvīņi Vašingtons un Franklins, Jūlijas Berngardtes pa pusei bērnišķīgā, pa pusei jaunkundzīgā Virdžīnija.

Taču, kaut arī izrādes struktūra gudri veidota tā, lai savs stāsts un “zvaigžņu stunda” tiktu dota katram varonim, aktieriskā izpildījuma ziņā priekšplānā neapšaubāmi izvirzās Veronika Plotņikova, kuras atveidotā pašapzinīgā amerikāņu ģimenes “ideālā sieviete” Lukrēcija ir ļoti paš­ironisks un mūsdienīgs tēls. Tā ir sieviete, kura vienmēr neuzkrītoši pamanās sastingt estētiskās pozās, it kā pozētu glancētā žurnāla vākam, un vienmēr ar pāris frāžu palīdzību spēj aptīt ap pirkstu visus apkārt esošos vīriešus. Līdz ar to iestudējumā līdzās amerikāņu un angļu jeb jaunās un vecās paaudzes konfliktam bezgala asprātīgi apspēlēta arī divu citu vienlīdz pretēju “sfēru” sadursme, kas izpaužas gan domāšanā, gan rīcībā, proti, nevilšus izrādes varoņi sagrupējas vīriešu un sieviešu “flangā”, no kuriem pirmie, kā vēsta satīriskie dziesmu teksti, pārstāv brutālu spēku, bet otrie – smalku intelektu.

Izrādes fināla vēstījums ir gana vienkāršs – kaut arī Kentervilu muižā valda “kaujas stāvoklis” starp dažādajām pasaulēm, beigu beigās varoņi draudzīgi sapulcējas kamīna priekšā, lai apcerētu tagadni, kurā visi ir draudzīgi sanākuši kopā, kā arī nākotni, kurā gaida jauni, vēl nezināmi piedzīvojumi. Enerģija, kas mērķtiecīgi kāpināta pirmajā cēlienā, pamazām izplēn, un sāk dominēt klaji sentimentāla noskaņa, kas jūtami disonē ar iestudējuma kopējo satīrisko intonāciju, bet oriģinālus muzikālos numurus nomaina statiski izpildīti dziedājumi, kuru laikā izrādes darbība burtiski apstājas. Kaut arī šī noskaņas maiņa acīmredzami iecerēta kā pamatīgs un noslēdzošs “punkts” divarpus stundu ilgušajai jautrībai, vienlaikus jāatzīst, ka iestudējuma fināls it kā netiek līdzi pārējā uzveduma līmenim ne jaudas, ne radošuma ziņā.

Pēdējās sezonās uz Latvijas teātru skatuvēm parādījušās vien nedaudzas izklaidējoša žanra izrādes, kas turklāt ne vienmēr attaisnojušas skatītāju gaidas un prasības ne tikai pēc iespējas atslēgt prātu darbdienas vakarā, bet arī sniegt kvalitatīvu māksliniecisku baudījumu. Rīgas Krievu teātris iestudējumu “Spoks no Kentervilas” veidojis ārkārtīgi sarežģītajā mūzikla žanrā, kas prasa ne tikai harmonisku muzikālo un dramatisko līniju sabalsojumu, bet arī augstu aktieru tehnisko meistarību vokālajā un plastiskajā lauciņā. Un skatītāju cerības uz labi pavadītu vakaru tiek attaisnotas pilnībā – zāle pat sezonas beigās, kad teātros ierasti samazinās skatītāju skaits, ir pārpildīta, un jādomā, ka arī nākamajā sezonā “Spoks no Kentervilas” būs viena no pieprasītākajām Rīgas Krievu teātra izrādēm.

 

Uzziņa

Oskars Vailds, Aleksejs Ščerbaks, “Spoks no Kentervilas”.

Režisors Igors Koņajevs, komponists Raimonds Pauls.

Aktieri: Pāvels Griškovs, Veronika Plotņikova, Jūlija Berngardte un citi.

Tuvākās izrādes: 11., 12., 25. oktobrī.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+