Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. septembris, 2015
Drukāt

Traģēdija ar ieilgušu noklusējumu: Latvijas čigānu (romu) liktenis Otrā pasaules kara laikā (4)

cigani

Visai maz pētīta un plašākai sabiedrībai maz zināma Latvijas Otrā pasaules kara vēstures lappuse ir nacistu okupācijas varas ar vietējo iedzīvotāju līdzdalību veiktā čigānu (romu) iznīcināšana. Sekojot nacionālsociālistiskās Vācijas augstāko varas iestāžu direktīvām, kas par rasistiski nepilnvērtīgiem atzina visus čigānus bez patstāvīgas dzīves vietas, kara laikā dzīvību zaudēja puse Latvijas čigānu kopienas (vismaz 2000 cilvēku). Viņu likteņa lemšanā nereti izšķiroša bija arī vietējo latviešu pārvaldes un policijas amatpersonu nostāja, kas vai nu akli pildīja nacistu okupācijas režīma rīkojumus, nesaudzējot pat uz vietas dzīvojošos čigānus, vai arī centās glābt savus čigānu (romu) tautības līdzpilsoņus. Lai gan kopš čigānu iznīcināšanas vācu okupācijas laikā ir pagājis vairāk nekā 70 gadu, līdz šim Latvijā nav izveidota neviena kopīga piemiņas vieta šīs traģēdijas atcerei.

Čigāni Latvijā

Čigāni ir vēsturiska Latvijas nacionālā minoritāte, kas ienākusi Latvijā 16. gadsimtā no Polijas–Lietuvas kopvalsts. Čigāni turpināja dzīvot taboros, saglabādami tradicionālo dzīvesveidu. Viņiem bija Romas pāvesta brīvgrāmatas, kas ļāva doties no vienas vietas uz otru. Pret čigāniem asi vērsās Katoļu baznīca, jo viņi nebija kristīti un nodarbojās ar zīlēšanu. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja 1942 čigāni jeb 0,1% no iedzīvotāju kopskaita. Čigānu galvenā nodarbošanās bija zirgkopība, kā arī amatniecība. Klejošana vēsturiski tika uzskatīta par šīs tautas raksturīgāko īpašību, tomēr starpkaru Latvijā čigānu pārvietošanās lielākoties notika tikai viņu apdzīvotā reģiona robežās vasaras sezonā. Pēc oficiāliem datiem, 1935. gadā Latvijā dzīvoja gandrīz 4000 čigānu, bet iespējams, ka šis skaitlis bija arī lielāks, jo daļa čigānu par savu bija norādījuši kādu citu tautību. Puse Latvijas čigānu mājoja Kurzemē, šajā laikā pieauga arī viņu apmešanās pilsētās un sākās iesaiste Latvijas sabiedriskajā dzīvē.

Nacionālsociālistiskās Vācijas rasu politikā čigāniem bija ierādīta margināla vieta, jo, neskatoties pat uz savu ārisko izcelsmi, viņi bija pakļauti iznīcībai pēc rases pazīmēm, īpaši norādot uz to apkārtklejošanu un kriminālo bīstamību. Pēckara operatīvo grupu (Einsatzgruppe) prāvu materiāli pierāda, ka pastāvēja nacistu mutvārdu pavēļu ķēde par čigānu iznīcināšanu. Arī Ostlandes reihskomisāra Hinriha Lozes 1941. gada 4. decembra rīkojums noteica, ka pret klaiņojošiem čigāniem būtu jāizturas tāpat kā pret ebrejiem, jo viņi rada dubultu risku: 1) pārnēsā lipīgas slimības, 2) ir neuzticami elementi, kas neklausa vācu pavēlēm un nedara lietderīgu darbu un, iespējams, spiego ienaidnieka labā. Arī turpmākie nacistu rīkojumi iezīmēja viņu vēršanos pret klaiņojošiem čigāniem, norādot, ka no mantas konfiskācijas un aresta ir atbrīvoti tikai tie čigāni, kuri ir vietsēži un regulāri strādā, neradot politiska un krimināla rakstura draudus sabiedrībai. Pirmās Latvijas čigānu slepkavošanas notika 1941. gada augustā Abrenes apriņķa Baltinavas pagastā un decembrī Kuldīgas apriņķa Cieceres pagasta Namiķu mežā. Darbaspēka tūkuma un citi iemeslu dēļ 1942. gada otrajā pusē represijas pret Latvijas čigāniem beidzās, taču arī tad viņi nevarēja būt droši par savu turpmāko likteni. Vēl 1943. gada beigās izdotajā okupēto austrumu apgabalu reihsministrijas rīkojumā bija noteikts, ka klaiņojošie čigāni ir ievietojami koncentrācijas nometnēs.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. No kādiem “debesu informācijas avotiem” nāk fakts par čigānu nošaušanu Baltinavas pagastā, un jau 1941. gada augustā?

  2. Ļoti tendenciozi un melīgi uzrakstīts. Ja čigāns strādāja rūpnīcā vai pie saimnieka, varēja uzrādīt darba apliecību, neviens viņu neaiztika un nekādi nediskriminēja. Kara laikā apkārt klaiņojošs cilvēks bez noteiktas nodarbošanās, bez likumīgiem iztikas līdzekļiem tika iznīcināts arī visās citās karojošās valstīs un noteikt PSRS krietni vairāk.

  3. Braucot ekskursijā uz Kurzemi, dzirdēju interesantu stāstu par Kurzemes čigāniem. Kad padomju brīnišķīgie atbrīvotāji gribēja kādas Kurzemes pilsētas galvu aizsūtīt uz kūrortu Sibīrijā, visi čigāni saskrējuši un sākuši klaigāt un kaut ko skaidrot, un tā šis cilvēks nav ticis izsūtīts beigu beigās.

Draugiem Facebook Twitter Google+