Traģēdija Ventspilī: Slīcinājās mīlestības dēļ 0
Kopš 26 gadus vecā ventspilniece, sauksim viņu par Mariku, no tilta Ventā iemeta savus divus un trīs gadus vecos dēlus un ielēca pati, taču tika izglābta, jau pagājis nedaudz vairāk par mēnesi, bet par to turpina runāt gan pašā Ventspilī, gan visā Latvijā, un arī mūsu laikraksta lasītāji zvana, raksta un uztraucas par notikušo.
Kas vainīgs, kas neieraudzīja briestošo nelaimi, vai to varēja novērst, vai kaut kas tamlīdzīgs var atkārtoties, kā pamanīt tuvojošos traģēdiju? Kā parasti šādos gadījumos ļaudis vaino sociālo dienestu, valsti, sabiedrību, naudas trūkumu, dzīvesdraugu, taču tiek arī vecākiem, ārstiem un pašai sievietei. Starp citu, Marika šobrīd atrodas kādā ārstniecības stacionārā un gaida medicīniskās ekspertīzes atzinumus par savu veselības stāvokli. Valsts policija ierosinājusi kriminālprocesu, veic izmeklēšanu, nekādus komentārus nesniedz.
Ekspertīzes slēdziens varētu būt augusta otrajā pusē, tad arī būšot skaidrs Marikas statuss notikušajā. Ja atklāsies, ka sieviete ir slima vai to iespaidojuši kādi citi negaidīti apstākļi, ir viens, bet ja ne… Par apzināti izplānotu vairāku cilvēku slepkavību draud gari, gari cietuma gadi.
Ventspilī mēģināju uzzināt notikušā iemeslus. Cilvēki – kaimiņi, amatpersonas, vienkārši ļaudis, kas pazina Mariku, – nevairījās ar mani runāt. Viņi gan lūdza neizpaust vārdus: gan lietas sensitīvās dabas, gan baiļu dēļ no vietējās varas. Patiesi spožajai Ventspilij šī traģēdija godu nedara, lai gan tas varēja notikt jebkurā citā Latvijas vietā.
Rakstam esmu licis virsrakstu “Slīcinājās mīlestības dēļ”. Lai kā centos, citu versiju notikušajam neatradu.
Inteliģenta kaimiņiene, pusmūža sieviete, kas izaugusi vienā pagalmā ar Marikas tēvu, joprojām nevar atgūties no notikuma, daudz par to domājusi, bet nevar atrast nevienu nopietnu iemeslu, kas liecinātu, ka 19. jūnija naktī jaunā sieviete ar diviem maziem bērniem mēros pāris kilometru garo ceļu uz tā saukto apvedtiltu pāri Ventai, lai no tā iemestu upē savus dēlus un pati pēc tam ielēktu. Tā nav vieta, kurp ventspilnieki parasti dodas tāpat vien pastaigāties.
“Marika nedzīvoja trūkumā. Vecāki par viņu ļoti rūpējās.
Jā, vīrs Mariku pameta, bet cik daudz sieviešu vienas audzina savus bērnus! Vai tas tiešām ir iemesls tik neprātīgai rīcībai?
Varbūt tiešām viņai galvā kaut kas sagriezās un viņa nesaprata, ko dara? Redzēju, ka bieži Marika ar bērniem pastaigājas, spēlējas rotaļu laukumā,” stāsta kaimiņiene.
Marikas tēvs visu mūžu strādājis un joprojām strādā divos darbos par šoferi, māte – labā amatā dzelzceļa sistēmā. Kad Marika ar brāli bijuši vēl bērni, visa ģimene bieži braukusi ekskursijās, turējušies kopā un daudz gājuši kopā. Bijis ģimenes mīlulis suns, kas izstādēs guvis medaļas. Tēvs ir ļoti mierīgs, nav dzirdēts, ka būtu pacēlis balsi. Māte – vairāk ģimenes līdere. Marika skolā mācījusies ļoti labi, studējusi, klusa, pieklājīga, tad parādījies draugs. Apprecējušies. Piedzimis viens dēls, tad otrs.
“Marikas vīrs bija izskatīgs, interesants, bet, man liekas, ar vēju galvā – negatavs ģimenes dzīvei. Kamēr vīratēvs rāvās divos darbos, viņš mierīgi mājās gulēja. Pēc tam devās meklēt darbu Rīgā, atrada jaunu draudzeni, negribēja atgriezties, izšķīrās, nav bijis spējīgs vienmēr sūtīt alimentus. Bet vai tas ir iemesls, lai sieviete iemestu upē abu kopīgos bērnus? Kā Marikas tēvs vēlāk teica: būtu gājusi uz upi viena, kāpēc bērni, šie veselīgie, smaidīgie puikiņas bija jāņem līdzi?” nesaprot kaimiņiene.
Viņa kategoriski noliedz, ka vecāki par savu meitu nav rūpējušies, varbūt par daudz rūpējās. “Bieži redzēju Marikas vecākus ar lieliem pārtikas maisiem ejot uz meitas divistabu dzīvokli, ko vecāki bija viņai sagādājuši un apmaksāja. Kad piedzima otrs dēliņš, māte pie savas meitas dzīvoja vairāk nekā savā dzīvoklī. Esmu pilnīgi pārliecināta – ja vecāki būtu nojautuši nelaimi, viņi būtu reaģējuši. Nelaime notika pēkšņi.”
Caurums sociālajā tīklā
Ventspils pašvaldības sociālā dienesta vadītāja ir atvaļinājumā, sociālā dienesta darbiniece, kas strādājusi ar Mariku, no mediju uzmanības tiek sargāta, bet vadītājas vietas izpildītāja Daiga Zipeva-Biumane man saka:
“Vai sociālais dienests, ārsti, sabiedrība var noaust tādu tīklu, kam neviens nevar izkrist cauri, kā tas notika ar Mariku? Kā šo tīklu uzlabot? Tie ir jautājumi, kas jāuzdod un par kuriem jādomā. Bet mēs tik un tā nonākam pie tā, ka vispirms katram pašam ir jāgrib tikt galā ar savām problēmām.
Ja negrib, tad jebkuram tīklam agri vai vēlu atradīsies caurums, kam izkrist cauri.”
No citiem avotiem (pašvaldībā un Labklājības ministrijā) uzzināju, ka visā Ventspilī ir tikai četri sociālie darbinieki, kas strādā ar problēmģimenēm, kādu pilsētā ir ap 500… Varat izrēķināt, cik laika katrai ģimeni var veltīt katrs darbinieks. Par nepietiekamo kapacitāti ministrijas ierēdņi jau paziņojuši. Turklāt vēl ir daudz papīru, un mazāk laika atliek tiešajiem kontaktiem.
Pagaidām gan ne ierēdņi, ne policija sociālo darbinieci nelaimē nevaino. Tajās reizēs, kad Marika viena vai ar bērniem nākusi uz sociālo dienestu kārtot pabalsta lietas, viņa bijusi mierīga. Jā, teikusi, ka ir depresija, bet dažas dienas pirms traģēdijas sacījusi, ka nu ir jau labāk. Jā, bijušas problēmas darbā – lielveikalā gribējusi strādāt ar pircējiem, bet likta pie citiem darbiem. Lietojusi antidepresantus. Pie psihologa iet atteikusies.
Pašam jābūt dzīves centrā
“Marika par maz mīlēja pati sevi. Viņai trūka zināšanas un gudrības, lai sevi noturētu dzīves centrā, neskatoties uz to, kas notiek apkārt. Šis apkārt ir svarīgs, bet tas nedrīkst būt galvenais,” uzskata kāda sieviete Anna Ventspilī, kas analizējusi Marikas rīcību. “Šajā apkārt ir ģimene – tā bija, lai gan beigās bez vīrieša, taču divi dēli, vecāki… Arī darbs – bija, bet tad vairs nebija. Īstas draudzenes neesot bijis. Mājoklis – bija, kaut arī vecāku gādāts. Hobiji, intereses – īsti nebija. Vīrietis – bija un tad vairs nebija. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Marikas traģēdija bija tieši vīrietis, kuru viņa ļoti mīlēja. Marika nespēja sevi nostādīt centrā, arī ar pārējām lietām bija mazākas vai lielākas problēmas, un viņa sevi redzēja tikai savā mīļotajā vīrietī. Un, kad attiecības ar viņu pasliktinājās un vīrietis aizgāja projām, zuda jēga dzīvei.
Bērni? Tie viņai bija vajadzīgi, lai noturētu vīrieti. Marika nebija uzkrājusi zināšanas un sociālās prasmes, lai patstāvīgi tiktu ar sevi galā. Tas ir labi, ka vecāki rūpējas par saviem pieaugušajiem bērniem, bet varbūt šajā gadījumā – rūpju par daudz?
Vai Marikai bija cilvēks, ar kuru izrunāties? Ir pierādīts, ka sievietei dienā kādam jāpasaka vismaz 10 000 vārdu.”
Laba mācība mums visiem
Anna pieļauj, ka jāanalizē, iespējams, arī ārsta atbildība, kas Marikai izrakstīja zāles – antidepresantus, kas konkrētajā gadījumā Marikai varbūt lika nevis cīnīties par dzīvi, bet to kopā ar bērniem izbeigt.
“Lai cik tas skarbi izklausītos, jācer, ka notikušais Marikai (un arī mums visiem) kļūs par labu mācību turpmākai dzīvei, viņa nesalūzīs un spēs sevi nostādīt dzīves centrā. Protams, liela loma šeit būs arī sociālajam un citiem dienestiem, sabiedrībai, bet galvenais – Marikai pašai jāgrib un jākrāj zināšanas, nevis akli jāpakļaujas instinktiem. Bet, ja Marika izrādīsies slima, tad viņa ir slima, un šādam cilvēkam ir nepieciešama mediķu aprūpe,” savus atzinumus izsaka Anna.
