Egils Līcītis: Traģēdija – Siksnis nožņaudz runas brīvību 7
Radioklausītājiem, kuriem labpatika seriālam “Saeimas sēžu translācija” sekot kā detektīviem, pārraide pārtrūkusi pašā interesantākajā vietā. Viņi viens otram līdz lampiņai jau apnikuši ar klačiņas sišanu – vai tas Elksniņš beigās izrādījās Urbanovičam ārlaulības dēls? Vai Čigāne mīlas viesulī apprecējās ar tikumīgāko jaunekli Dombravu Jānīti pēc visa, kas viņu starpā bija noticis, vai ne? Mežoņi izvārīja katlā skaisto sirmgalvi Brigmani un apēda vai viņš izglābās? Jā, cienīgmātes Āboltiņas valstībā reizumis gāja tik skaļi, it kā elles nelabie sapulcējušies, lai ievēlētu jaunu vadītāju pekles lielskunga vakancē, un cilvēki bija ieradināti, ka reportāžas no čūsku midzeņa brīv dzirdēt tiešā translācijā elektroniskā plašsaziņas līdzeklī radiofonā. Tavu nelaimi, tagad ļautiņu ceturtdienu jauko izpriecu frekvence slēgta! Šovs beidzies! Radio ģenerāldirektors Siksnis nožņaudzis runas brīvību un demokrātiju. Šis skarbais ētera šveicars aizcirtis Saeimas smagās ozolkoka durvis klausītāju tūkstošu deguna – nē, ausu priekšā, kā kādreiz slāpēja un čerkstināja Amerikas balss raidstaciju no Vašingtonas. Par mutes aizbāšanu asociālais elements Siksnis nebeidzamā ignorancē “Rīgas Viļņos” izteicies: “Mēs nelaižam gaisā translācijas no trakomājas, kāpēc Latvijas radio būtu jāpieslēdzas Saeimas plenārsēžu zālei?” Viņš pat palepojies – muldēšanai tagad pielikts punkts! Šis nodarījums nav pēc klausītāju vēlēšanās. Kur lai vēlētāji turpmāk noklausās radioviļņošanos? Skurstenī? Peilējot sputņikus? Pārraidē “Suņubūda”, kad uzaicina deputātus?
Par vārda brīvības kastrāciju sašutis lasītājs Austiņš. “Saeimas sēdes klausos no bērna kājas,” stāsta sarūgtinātais Austiņš, “tikpat vērtīgas pārraides kā Kultūras rondo. Dažu deputātu runas izskan kā šlāgeris, citās jāiedziļinās kā nopietnā operā, un pat nereti sāktiem kaķu koncertiem piemīt terapeitisks efekts. Taču Sikšņa cenzūras dēļ tagad baidos nokavēt un neuzzināt, kuri maitasgabali paslēpti čekas maisos.”
Eiropas Komisija ir sašutusi. Rāčiņa direktors lēmis neatbilstīgi starptautisko tiesību normām par ētera brīvību. Sabiedrībai liegtas tiesības un serviss būt līdzdalīgiem demokrātijas celtniecībā. Ja radio ir kluss kā kaps, vēlētāji netiek informēti, kā taisa politiku. Kurš deputāts bravūrīgāks, no kura nedzirdēsi asu vai nelaipnu vārdu, kurš tāds jefiņš un kurš uz sēdi ieradies švunkā – visu dzirdēja tiešraidē. Noklausījās, kā, opozicionāra asu zobu ievainoti, varasvīri bez dzīvības zīmēm atslīgst beņķī, kā, uguņojot no katedras, mirušus lauvas ķer ēzeļu spērieni – vārds deputātam dots, lai atklātu domas.
Kamēr darbojās brīvais mikrofons, arī Saeimas locekļi rūpīgi gatavojās un kāpa tribīnē kā Monblānā, cerot, ka publika pagriezīs skaļāk un dziedās līdzi. Kā viņi tur ņēmās – kā driģenes saostījušies! Sapiparoja, murrāja, pātaroja, ierēca, šmorēja otru latvieti, izlocījās, kliedza, gānījās, dzirksteļoja, nobungāja pretinieku, svepstēja, atšuva, ķēmojās, dēja kā Zariņa govs, žilījās un mala kā kafijas dzirnaviņās. Par izrauto štepseļvadu deputāti pārdzīvo kā par lielu traģēdiju. Tauta paliks neziņā, ja gaidāms marsiešu iebrukums un kad sāksies X stunda. Ogres TV gribēja translēt parlamentārās runas, taču tā ir bērnu un jauniešu studija – nedrīkstot nodarboties ar pusaugu baidīšanu un samaitāšanu. Kad nu tauta ziedotu, kā savulaik nežēloja kapeiku “Ugunsgrēkam” un ziedo slimajiem? Tad taču izdotos atdzīvināt iemīļoto seriālu “Saeimas balss”?
