Kriminālziņas

Traģēdijas cēlonis – kliedzoša bezatbildība
 21

Zolitūdē, Priedaines un Anniņmuižas ielas krustojumā, sabrukušā tirdzniecības centra (kurā atradās arī lielveikals “Maxima”) celtniecību pēc arhitektu birojā “Kubs” izstrādātā projekta būvuzņēmums “Re&Re” sāka pirms trim gadiem.

Pēc tā atklāšanas 2011. gadā ēku atzina par vienu no trim labākajiem projektiem, piešķirot tam Latvijas arhitektūras “Gada balvu 2011”. Ēkas būvkonstruktors ir uzņēmums “HND Grupa”.

Ēkas celtniecība aptuveni 5000 kvadrātmetru kopplatībā, kuras pastāvīgais nomnieks bija pārtikas lielveikals “Maxima”, bija daļa no ieceres, kuras pasūtītājs un naudas devējs ir starptautiskā nekustamo īpašumu investīciju, attīstības un pārvaldības uzņēmumu “Homburg” grupas pārstāvniecība Latvijā. Otrās celtniecības kārtas ietvaros bija paredzēta arī divpadsmit stāvu dzīvojamā nama un 133 pazemes autostāvvietu celtniecība, ko cerēja pabeigt nākamā gada sākumā.

Pārtikas lielveikala “Maxima” jumta iebrukšanas cēloņi vēl līdz galam nav noskaidroti. Par vienu no iespējamiem tā izraisītājiem pašlaik tiek minēta nesen iesāktā jumta apzaļumošana un tai paredzētā melnzemes un bruģakmeņu ieklāšana. Jumtu plānoja izmantot daudzstāvu nama iedzīvotāju atpūtai un bērnu rotaļām. Bija paredzēts, ka iedzīvotāji nokļūs uz jumta no dzīvojamās ēkas otrā stāva kāpņu telpām.

Arhitektu biroja “Kubs” vadītāja Zane Kalinka pauž, ka jumta apzaļumošanai paredzētā melnzemes un bruģakmeņu kārta nevarētu būt iemesls jumta sabrukšanai, jo šī slodze esot bijusi paredzēta un jumta izturība esot pārbaudīta.

Taču Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes docents Juris Biršs domā, ka traģēdijas cēlonis ir būvinženieru un projekta īstenošanas uzraugu bezatbildība. “Kā varēja pieļaut, ka uz jumta klāj melnzemi un bruģakmeņus, bet vienlaikus pirmajā stāvā notiek tirdzniecība, telpās atrodas desmitiem pircēju?! Tas vien jau ir kliedzošs pārkāpums, kuram nav nekāda attaisnojuma,” viņš saka. Viņaprāt, nelaimes cēlonis nav arhitektu birojā “Kubs” izstrādātajā vizuālajā iecerē, drīzāk tas būtu jāmeklē ēkas būvkonstrukcijās, kuras neizturēja, tiklīdz tām radās lielāka slodze. Kā atzīst Juris Biršs, diemžēl daudzu jauno ēku tehniskos projektus taisa bez vajadzīgās būvkonstrukciju slodžu rezerves, lai tik iznāktu lētāk un izdevīgāk. “Visticamāk, arī šajā gadījumā, izstrādājot ēkas tehnisko projektu, tādas nebija paredzētas. Divus gadus it kā nekas slikts nenotika, jumts izturēja pat sniega segu. Bet, tiklīdz jumtam uzgūla lielāka slodze, ko radīja rudens lietavās samirkusī melnzeme un bruģakmeņi, tas sabruka. Pārsteidzoši, ka ēkas būvkonstrukciju izturību pārbaudījuši eksperti, turklāt vairākkārt. Te jau būtu jāskaidro, kas tie bijuši par ekspertiem un ko un kā tie strādājuši,” spriež Juris Biršs.

Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja vietniece Helēna Endriksone uzskata, ka spriest par šīs traģēdijas cēloņiem vēl esot pāragri. Tās varot būt kļūdas gan tehniskajā projektā, gan būvniecībā, gan uzraudzībā. Viņasprāt, sabiedriskas nozīmes ēku būvniecība, kopš likvidēta Valsts būvinspekcija, tiek uzraudzīta nepilnīgi. Gandrīz katrā pašvaldībā būvniecībā varot būt savi atšķirīgi noteikumi un savas prasības. “Vispārējos būvnoteikumos gan ir noteikts, ka sabiedriskas nozīmes ēku projektu īstenošanā jābūt ekspertīzei. Lietuvā ar to drīkst nodarboties tikai apmēram 30 licencētu uzņēmumu. Bet Latvijā – būtībā ikviens cilvēks, kuram būvniecības jomā ir kaut kāds sertifikāts. Šīs ekspertīzes tiek veiktas pavirši un formāli, pat lieliem projektiem ekspertīzes slēdziena saturs satilpst vienā lappusē,” stāsta Helēna Endriksone.

Tomēr arī viņa atzīst –
nekādi nedrīkstēja pieļaut, ka jumta apzaļumošanas pasākumi notika, nepārtraucot tirdzniecību ēkas iekštelpās.

Rīgas pilsētas būvvaldē atklāj, ka šī projekta būvuzraudzība bijusi uzņēmumam “CM Consulting”, kura būvuzraugs bijis Mārtiņš Draudiņš.

Mārtiņš Draudiņš man saka, ka, iespējams, kādas kļūdas pieļautas ēkas tehniskajā projektā vai būvniecības gaitā. Kā viņš apgalvo, ēkas projektā bija paredzēta papildu slodze jumta segumam, ņemot vērā uz tā iecerēto apzaļumošanu un atpūtas vietas ierīkošanu. Tā kā projekta īstenošana turpinās – tiek būvēts daudzstāvu dzīvojamais nams, gan agrāk, gan pašlaik būvniecības gaitai viņš sekojot vismaz divas reizes nedēļā. Pēdējo reizi uz iebrukušā jumta uzkāpis vēl pagājušajā otrdienā, bet nekādas šaubas tas viņam neesot radījis. “Būvuzrauga pienākums ir sekot, kā celtniecība atbilst projektam. Par atbilstību, jāatzīst, man nekad šaubu nebija. Cita lieta – celtniecībā lietoto būvmateriālu kvalitāte. Pēc dokumentiem spriežot, arī tur viss ir kārtībā. Nu nevar taču būvuzraugs uzlikt uz zoba katru būvmateriālu, lai pārbaudītu tā izturību!” piebilst Mārtiņš Draudiņš.

Daži būvuzrauga Mārtiņa Draudiņa kolēģi, kuri nevēlējās atklāt savu vārdu, man teic, ka nelaimes cēlonis ir daudz dziļāks –
valsts bezrūpīgā, bezatbildīgā attieksme pret būvniecības nozari. Kopš 2009. gada, kad toreizējais ekonomikas ministrs Kampars nolēma likvidēt Valsts būvinspekciju, no valsts puses būvuzraudzība vairs nenotiek; iepirkumu konkursos uzvar nevis patiešām labākie, bet lētākie; būvniecībā var strādāt būtībā jebkurš bez zināšanām un īpašas prasmes. Viņuprāt, tieši šis gadiem briedušo problēmu kamols arī novedis pie Zolitūdē notikušās traģēdijas.

LA.lv