Latvijā
Rīga

Zolitūdes traģēdiju varēja novērst vismaz 30 reižu. Ko eksperti neatrada ēkas projektā 16


Aigars Ūdris
Aigars Ūdris
Foto – Valdis Semjonovs

Pirms četriem gadiem 21. novembra pievakarē Rīgā, Zolitūdes mikrorajonā, iebruka lielveikala “Maxima” jumts. Dzīvību zaudēja 54 cilvēki, tostarp veikala darbinieki, apmeklētāji un glābēji, bet vairāki desmiti cilvēku tika ievainoti. Latvijā tā bija pati lielākā traģēdija kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Pēc upuru skaita tā bija viena no lielākajām traģēdijām Eiropā aizvadīto 20 gadu laikā.

Pirms diviem gadiem tika uzsākta krimināllietas iztiesāšana, kurā apsūdzētie ir būvinženieris Ivars Sergets, būveksperts Andris Gulbis, arhitekts Andris Kalinka, uzņēmuma “Re&Re” būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš (juniors), toreizējie Rīgas būvvaldes darbinieki – būvinspektors Jānis Balodis, būvinspektoru nodaļas vadītāja Aija Meļņikova un būvvaldes būvprojektu izvērtēšanas nodaļas vadītāja Marika Treija, kā arī SIA “Maxima Latvia” darba aizsardzības vecākā speciāliste Inna Šuvajeva. Prokuratūra šīm personām apsūdzības uzrādījusi par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu. Reizē tiesa skatīs arī uzņēmumu “HND Grupa”, “Arhitektu firma “Kubs””, “Re&Re”, “CMC Consulting”, “Maxima Latvia” atbildību. Par Zolitūdes traģēdijā cietušajiem atzīti 263 cilvēki, cietušo tiesā pieteiktais kompensācijas apjoms – 155 miljoni eiro. Līdz šim tiesas procesā valsts apsūdzības uzturētāji ir nolasījuši apsūdzību, bet neviena no deviņām apsūdzētajām personām savu vainu inkriminētajos noziegumos neatzina.

Kas izraisīja ēkas jumta sabrukšanu, līdz šim izskanējuši dažādi viedokļi. Šoreiz par to jautājām būvinženierim, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) docentam un ekspertu grupas vadītājam Aigaram Ūdrim, kura kā eksperta liecības šomēnes tika uzklausītas tiesas sēdēs. Viņš gan uzsver – kamēr tiesvedība nav galā, varot vien tikai atkārtot to, kas publiski līdz šim jau ir izskanējis tiesas sēdēs.

Vai pašlaik jums ir viedoklis, kāpēc iebruka lielveikala “Maxima” jumts un kurš vainojams šajā traģēdijā?

Būvinženieris Aigars Ūdris: Par šo tēmu es gan negribētu izvērsties. Ap­stākļu un traģēdijas cēloņu noskaidrošanas process tiesā jau vēl nav galā, visas puses vēl nav paguvušas izteikties. Savi argumenti ir gan apsūdzības cēlējiem, gan aizstāvjiem. Kurš vainojams notikušajā, to nosaka tikai tiesa.

Agrāk runāja, ka sabrukšanu izraisīja jumta kopņu savienojuma skrūves.

No vienas puses, cēloņu izmeklēšana šķiet ļoti sarežģīta, tāpēc ka tā aptver ļoti plašu faktoloģisko materiālu. No otras puses, tā nav tik sarežģīta. Tiem būvinženieriem, kuri to vērtēja pēc traģēdijas, jau uzreiz bija skaidrs, kur slēpjas problēma. Tika runāts par konkrēto jumta konstrukciju kopņu salaiduma mezglu.

Kur slēpās problēma?

Ja ir izstrādāts projekts, tad tas jāīsteno saskaņā ar projekta autora norādēm un ievērojot normatīvo regulējumu. Bet problēma ir tā, ka projekta dokumentācijai acīmredzot bija virkne trūkumu.

Tātad kļūda bija projektā?

Par kļūdu varam runāt tikai tad, ja ir pilnīgi skaidri un nepārprotami izstrādāts projekts. Ja kādu darba rasējumu trūkst, tad to var definēt mazliet citādi.

Bet ēkas projekta autors taču ir zināms?!

Ar to nemaz nav tik vienkārši. Ēkas jumta kopņu projekta izstrādē sākumā piedalījies uzņēmums “HND Grupa”. Bet pabeigt to bija uzticēts uzņēmumam “Vikom Industry”. Mans uzdevums – t. sk. apzināt norādes projekta dokumentācijā, saskaņā ar kurām kopnes bija jāizgatavo.

Vai no jūsu teiktā jāsaprot, ka projekta īstenošanai visu vajadzīgo dokumentu nemaz nebija?

No tiem materiāliem, kurus policija izņēma ar projektēšanu saistītajos uzņēmumos, neizdevās iegūt pilnīgu skaidrību par nosacījumiem, kā būtu bijis jāsamontē šīs jumta pārseguma kopnes. Mēs, protams, vērtējām, kas ticis uzbūvēts.

Manis jau pieminētais jumta konstrukciju kopnes salaiduma mezgls ir ļoti specifisks. Tāpēc bija vajadzīgas darbības, lai iznākumā iegūtu nevainojamu un drošu jumta konstrukciju. Tas nozīmē, ka bija stingri jāievēro pavadošajos dokumentos ierakstāmās prasības šādu jumta konstrukciju būvē.

Kādai jābūt jumta konstrukciju kopnei, to var izrēķināt ideāli – bez jebkādām kļūdām vai novirzēm. Arī katrai slodzei jau var atrast konstruktīvu risinājumu. Ja tas atrasts, tad būvkonstrukcija jāsamontē precīzi un līdz galam, ievērojot noteikumus. Lai to samontētu, nepieciešami specifiski darba rasējumi ar konkrētām norādēm. Diemžēl šādus darba rasējumus atrast neizdevās.

To nebija?

Ja nav redzams, ar kādu spēku skrūves jāpievelk, tad šādu specifisku kopni nevar montēt. Jo nav iespējams situāciju kontrolēt. Lai būtu pārliecība, ka viss bijis izdarīts precīzi, visām būvniecību uzraugošajām institūcijām jābūt pieejamai tehniskajai informācijai, kādai bija jābūt šādos darba rasējumos.

Ja tādas nav, tā jāpieprasa. Citādi īstenot kopņu montēšanu un atzīt, ka tās ir drošas, maigi izsakoties, ir vieglprātīgi.

Līdz šim manis un citu ekspertu veiktajās pārbaudēs esam varējuši konstatēt, kā kopnes saskrūvētas. Bet nav bijis iespējams pateikt, vai izpildījums ir atbilstīgs projekta iecerēm, jo šādam atzinumam būtu jābalstās uz norādēm attiecīgos rasējumos.

Vai piekrītat jau agrāk publiski paustajam atzinumam, ka šai ēkai agri vai vēlu bija jāsabrūk?

Redziet, projekta dokumentāciju gatavojot pilnā apjomā, domāju, taptu skaidrs, ka sākotnēji pieņemto projekta risinājumu nav pieļaujams īstenot. Jā, ir izplatīti mīti par pārlieku vājām skrūvēm un pārmērīgu slodzi, ko radīja jumta dārza veidošana. Ne jau skrūves ir vainīgas. Nekas drošs nesanāktu pat tad, ja jumta konstrukciju saskrūvētu ar titāna skrūvēm.

To visu teicu tiesas sēdē. Projekta dokumentācijā bija ierakstīta slodze – 20 kN/m² uz pārseguma. Tas nozīmē, ka pārsegumam būtu jāiztur divas tonnas svara uz vienu kvadrātmetru. Bet jumts sabruka pie daudzkārt mazāka svara…

Varbūt jumta sabrukšanu izraisīja vairāku cēloņu kopums? Kāds kaut ko neuzrasēja, pēc tam kāds cits nesaskrūvēja, kā vajag, vai tā?

Nē, uz to var raudzīties vienkāršāk. Projekta dokumentācijā, kā izskatās, iztrūka ļoti svarīgs posms – šo manis pieminēto rasējumu, kuri izriet no slodžu aprēķina. Būvniecību vajadzētu apturēt tajā brīdī, kad atklājas, ka vajadzīgās informācijas trūkst. Būvprocess diemžēl tika turpināts.

Vispirms uzbūvēja, pēc tam sarakstīja vajadzīgos papīrus, vai ne?

Es atturēšos komentēt… Pašlaik es jums atkārtoju tikai to, ko esmu liecinājis tiesā.

Vai pēc šī traģiskā notikuma aizvadītajos četros gados būvniecības uzraudzība kļuvusi rūpīgāka?

Manuprāt, arī agrāk kontrolieru mums bija pietiekami. Diezin vai vērts runāt, ka šī nelaime notika tāpēc, ka pietrūka kāda uzraugu biroja. Tas ir mīts. Galu galā par katru būvkonstrukciju jāparaksta pieņemšanas akts. Mums jau tos paraksta vairākas personas, kurām ir pienākums pārbaudīt uzbūvēto. Ja dokumentus kāds jau parakstījis, tad citi nereti izspriež, ka nav iemesla neuzticēties pirmajam un pašiem kaut ko vēl pārbaudīt. Kolēģiem, protams, jātic. Bet katram, kurš liek tur savu parakstu, tomēr ir arī pienākums pārliecināties, ka viss ir korekti.

Ja būtu stingri ievēroti visi jau agrāk pieņemtie būvniecības noteikumi un ja ikviens būvniecības procesa dalībnieks izpildītu savu pienākumu godprātīgi, tad konkrētajā gadījumā problēmām noteikti bija jāatklājas savlaicīgi.

Veicot kopņu izpēti un tādēļ pārskatot būvprocesu, no savas puses pamanīju kādus 30 gadījumus, kad kāds no būvprocesa dalībniekiem vai amatpersonām, kurai bija pienākums veikt situācijas kontroli, varēja konstatēt bažas rosinošas pazīmes vai nepilnības attiecībā uz pārseguma kopnēm vai attiecīgo dokumentāciju. To sacīju arī tiesā. Es šeit nespriežu, kāda ir katras amatpersonas vainas pakāpe, tā nav mana lieta. Bet vērtējiet paši, kaut vai šāds moments – kā vēsta ieraksti būvdarbu žurnālā, ēkas jumta kopnes būvlaukumā sāka montēt februāra vidū, savukārt konstrukciju izgatavotāja izdotajā konstrukciju pasē rakstīts, ka objektā tās piegādātas tikai 28. februārī…

Vai pašlaik kontrole ir pietiekama, lai, būvējot kādu sabiedrisku ēku, vairs nevarētu piedzīvot to pašu, ko pirms četriem gadiem piedzīvojām Zolitūdē?

Visas būvniecības problēmas tiek risinātas, ņemot vērā pagātnes kļūdas. Negribu teikt, ka šajā ziņā nekas nav mainījies vai nemainās uz labo pusi. Tagad, tiklīdz kāds ierauga kaut ko aizdomīgu, tā uzreiz zvana uz Būvniecības valsts kontroles biroju. Tas liecina, ka sabiedrība pievērš tam lielāku uzmanību, vienlaikus prasot apstiprinājumu vai atspēkojumu savām bažām.

LA.lv