Foto – AFP/LETA

Egils Līcītis: Atentāts pret iepirkšanās kultūru 59

Materiālisma pasaulē iepirkšanās centri tūkstošiem cilvēku kļuvuši par kulta celtnēm. Kā Akselam Muntem Sanmikela un svētceļotājam Aglona šopingotājam lielveikals nav vis lēta komerciestāde, bet rituāla pielūgsmes vieta, un gājiens uz to paģēr svinīgu sagatavošanos. Tas nav kā iebizot piparbodītē pēc skābulīša vai sviesta paciņas, “centrālītī” pēc citronu tīkliņa un nēģa gabaliņa. Uz “rimīšiem” dodas ar mājās izfunktierētu sarakstiņu, ar sazīmētu shēmu, kādā maršrutā pārvietoties pa veikala labirintiem. Tikai trakajās dienās, maksimālo atlaižu reizēs, bezmaksas izpārdošanās (pērc statīvu un saņem beigtu indiāni par brīvu) standartprakse vairs nedarbojas, vietā liekot citās ieražās veidoto kārtību – grāb, ko vari! Tad cilvēki kāpj iekšā pa skatlogiem, taranē noslēgtās ieejas un riskē tikt samalti virpuļdurvīs. Taču parastais, labu laiku iegājies patēriņa paradums ir ģimeniska pastaiga pa tirdzniecības megapoli svētdienīgā noskaņojumā. Ģeo­metriski pareizi būvētās ēkās klientus apli pēc apļa ved tuvāk kāroto dārgumu lādēm, visu artikulu precēm, kuru sortimenta pietiktu līdzņemšanai uz Noasa šķirsta, līdz rimtā, nesteidzīgā izvēles procesā cēlmetālus un čaukstošo apmaina pret fabriku darinājumiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Sievietes ir vadošās personas preču–naudas maiņas attiecībās. Ne tikai tāpēc, ka ir ģimenes maka turētājas, bet viņām tikpat stipri kā sekss iet pie sirds kā iepirkšanās process, tā rezultāts. Viņas no vitrīnas var uzrunāt balta blūzīte ar žabo. (Vīrieši ar apģērbu reti kad sarunājas.) Dāmām piemērīšanas kabīnē paiet ne viena vien domīga stunda, līdz dīkstāvē noliktais nastu nesējs pavadonis sāk uztraukties, vai laulene spogulijas šaurībā nav nodurta kā Ofēlija vai nezināma maskota ļaundara nožņaugta. Ne jau retai uzsmaida laime izstāvēt rindu un iegādāties īstas importa drēbes. Rokstāri, politiķi un vienkārši darītāji satiekas kulta objektā, gatavi kātot pa “laipni lūdzam” magazīnām, kamēr piekusuši gāžas no kājām un knapi pagūst tikt laukā līdz ar svētnīcas slēgšanu. Radītajā mājīgumā gādāts par iespēju iestiprināties burgerkingā, galerijas apaudzētas zaļumiem, ir supermārketi, kur jumtstāvā peldu baseins ar pludmali. Atšķirībā no brīvdabas pat parfīma nodaļā māmiņas aizmirstu un pūlī nomaldījušos mazuli atradīs minūtes laikā. Pircēju labsajūtai skan viegla estrādes muzička. Iepirkšanās centrs ir dārgu draugu tikšanās un ģimenisko saišu stiprināšanas vieta. Ja kāds aicina brīvdienā doties uz Velna alu, Ķūķu krācēm, mežā sēņot vai promenādē pa bulvāri, lai zina, ka kultivēt iepirkšanās sportu to arī nozīmē. Atrast, ko likt grozā, nokāpt Veln­alā, laisties elevatorā no stāva uz stāvu kā pa krācēm un veikt maratona garu pastaigu. Kas čīkst par garīgo vērtību nozīmi pār materiālajām – supermārketa grāmatnīcā ir daži īslaicīgi apmeklētāji.

Un tagad par svarīgāko. Dīvaini subjekti liek priekšā svētdienās aizvērt tirdzniecības tempļu durvis. Ko? “Spice” un “Alfa” ciet? Pat Megucītis un pie Gerkena slēgts? Tā ir skaidra sīkbodnieku sazvērestība uteņu, jarmarku un Marijas ielas ebreju veikaliņu interesēs, atentāts pret gadiem iesakņojušos latviešu ģimeņu kultūru. Par laimi, arī ministri iepērkas. Tādu mežonību jau novērtējuši, kā vēlmi likt kāju priekšā mūsu ekonomikas tāllēcienam ar 5% izaugsmi gadā.