Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. janvāris, 2013
Drukāt

Traks pēc nāves


Foto - LETAFoto - LETA

Dzīvē pienāk tāds periods, kad jāsāk domāt par to, kam atstāt mantojumu. Apzinīgs cilvēks raksta testamentu un noformē citus dokumentus, lai pēc tam palicējiem nerastos liekas ķibeles.

 

Tieši tā rīkojās arī vientuļā pensionāre bijusī medicīnas māsa Marta Purviņa (vārds un uzvārds mainīts), kurai piederēja māja netālu no jūras Salacgrīvas pusē. Viņa nolēma to pārdot cilvēkam, kurš ļautu Martas kundzei dzīvot un apsaimniekot māju līdz pat nāves stundai. Skaidrs bija, ka māju neatstās brālim, jo atmiņā glabājas svaigs notikums. Kad Marta krītot salauza gūžu un pēc traumas, būdama nekustīga un kopjama, vērsās pie brāļa Jāņa (vārds mainīts) pēc palīdzības, viņš atteica, jo tādam pakalpojumam esot sociālās aprūpes centri. Viņa bija aizvainota arī tādēļ, ka brālis vairāk nekā desmit gadus nebija Martu apciemojis, lai gan vasarās bieži viesojās netālajā sievas vecāku īpašumā. Darījums nenotika ātri, jo nav jau daudz tādu personu, kas vēlas pirkt tādu īpašumu, kurā turpina dzīvot iemītnieks. Tomēr Viktorija, kuras ģimenē ir astmas problēmas un kura tādēļ meklēja īpašumu pie jūras, nopirka Martas māju. Par šo faktu uzzināja arī brālis un nespēja samierināties.

Kad Marta pēc diviem gadiem nomira, Jānis panāca, ka īpašuma lieta tika celta tiesā. Marta kopā ar māju bija pārdevusi arī zemi, kuras kopplatība bija pieci hektāri.

Iespējams, Jānis cerēja – ja visa šī pārdošanas lieta būtu viņa rokās, par īpašumu būtu saņemta daudz lielāka nauda. Brālis iesniedza prasību tiesā, apstrīdot šī darījuma likumību, jo, viņaprāt, māsa brīdī, kad pārdevusi savu māju, nav bijusi pie pilna prāta un saprašanas.

 

Divi psihiatru slēdzieni – viens pretrunā otram

Kā tiesneši, kuri nav mediķi, var izlemt, kuram ārstam ir taisnība gadījumā, ja viens atzīst, ka cilvēks ir bijis garīgi normāls, kad rakstījis testamentu un formējis citus dokumentus, bet otrs mediķis par cilvēku sniedz gluži pretēju informāciju. Kuram no viņiem lai tic?

Civilprocesa likums noteic, ka “tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem”. Tas ir ideāls trumpis tiesnesim – viņu nevar sodīt vai piesieties, jo likums dod tiesības uz savu iekšējo pārliecību, saviem loģikas likumiem un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Lūgumu par ekspertīzi piesaka lietā iesaistītās puses, kas dod savus priekšlikumus par iespējamiem ekspertiem, jautājumiem, ko tiesai vajadzētu viņiem uzdot utt. Pēc ekspertīzes tās veicēji piedalās tiesas sēdē un lietā iesaistītās puses, kā arī tiesneši var uzdot savus jautājumus, ja kaut kas nav skaidrs. Eksperta atzinums ir pierādījums lietā, bet tas nav vienīgais un tiek vērtēts kopā ar pārējiem pierādījumiem.

Vidzemes apgabaltiesa savā spriedumā apliecina, ka Marta, formējot visus īpašuma dokumentus, atradusies gara darbības traucējumu stāvoklī un ka darījums tiek atzīts par spēkā neesošu, zemesgrāmatas ieraksts ir jādzēš un Jānim tiek atzītas īpašuma tiesības uz Martas māju.

Arī apelācijas instancē Augstākajā tiesā (AT) Civillietu tiesu palātā, kur vērsās labticīgā Martas īpašuma ieguvēja Viktorija, lūdzot noraidīt Martas brāļa prasību un norādot, ka apgabaltiesa nepamatoti Martai atzinusi gara darbības traucējumus, neatcēla apgabaltiesas spriedumu.

Iepazīstoties ar lietas materiāliem, secināju, ka apgabaltiesa (pirmā instance) ir balstījusies uz divu tiesu medicīnas psihiatru Anitas Apsītes un Arņa Rutka slēdzienu, bet AT pēc atbildētāju lūguma, ir nozīmējusi papildu tiesu ekspertīzi, lai līdzās jau pieminēto psihiatru slēdzienam būtu vēl kāds sertificētu psihiatru atzinums. To veica psihiatri Gaļina Kiparisova un Gunta Sondore, kuru darba vieta tāpat kā Apsītei un Rutkam ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs.

A. Apsīte un A. Rutks, atbildot uz tiesas jautājumiem, ir atzinuši, ka pilnvaras izdošanas laikā un laikā līdz pirkuma līguma slēgšanai Marta ir slimojusi ar vaskulāru plānprātību, kas kombinējusies ar murgu simptomātiku. Minētās slimības dēļ viņa nav spējusi saprast savu rīcību, to vadīt un saprast savas rīcības juridiskās sekas.

Kā piemērs šādam secinājumam cita starpā tiek minēts tas, ka Marta savu īpašumu ir pārdevusi ar būtiskiem zaudējumiem (ja salīdzina ar vērtētāja aprēķināto summu), ka viņa bieži sūdzējusies par kuņģa sāpēm un ziemā valkājusi trīs bikses…

Šādi secinājumi psihiatriem radušies, iepazīstoties ar Martas medicīniskajiem dokumentiem, kā arī ar liecinieku liecībām civillietas materiālos. (Jāpiebilst, ka neviens no minētajiem psihiatriem Martu dzīvu nav redzējuši.) Liecību ticamības novērtējums esot tiesas, nevis ekspertu ziņā. Apsīte, kura vada arī pieminētās ārstniecības iestādes ambulatorās tiesu psihiatrijas ekspertīžu nodaļu, tiesai skaidro: “Veicot pēcnāves ekspertīzes, mēs lieciniekus mazliet gradējam. Svarīgi ir medicīnas darbinieki, kuriem ir kaut kādas zināšanas par psihisko traucējumu izpausmēm, simptomiem, svarīgas sociālo darbinieku liecības, kuri arī ir apmācīti psihiatrijā, un svarīgi ir tie liecinieki, kuri ir pēc iespējas ilgstošākā laikā posmā atradušies kontaktā ar konkrēto personu.” Abi ārsti uzskata, ka viens no plānprātības rādītājiem ir arī tas, ka cilvēks vairs neatceras pašreizējos un nesenos notikumus, bet atceras notikumus no jaunības dienām.

Turpretī ārstes Kiparisova un Sondore atzinušas, ka Marta pilnvaras izdošanas laikā un līdz pirkuma līguma slēgšanai nav slimojusi ar kādu psihisku slimību vai plānprātību, jo viņas medicīniskā dokumentācija apliecina, ka viņa nekad nav bijusi psihiatru uzskaitē un pat nav sūdzējusies ārstiem par garīgas darbības traucējumiem.

Pētāmā laika posmā viņa varējusi pilnā mērā saprast un vadīt savas darbības. Abas ārstes ir norādījušas, ka Marta labāk atcerējās notikumus no pagātnes, vairāk kavējās atmiņās par jaunību, kas kombinējās ar nelielu atmiņas pazemināšanos par tagadnes notikumiem, kas kopumā raksturīgi vecākiem cilvēkiem.

Tātad ārstēm, balstoties vienīgi uz Martas 
medicīnisko dokumentāciju un liecinieku liecībām no civillietas materiāliem, radušies pilnīgi pretēji secinājumi Apsītes un Rutka slēdzienam.

 

Nosūta uz Strenčiem

Šādā gadījumā šķistu loģiski, ja galvenais avots par Martas kundzes veselības stāvokli būtu viņas ģimenes daktere, taču, kā izrādās, ne vienmēr šādās ārkārtējās situācijās ģimenes ārstam var uzticēties. To apliecina fakts, ka ģimenes ārste nosūtījusi Martu uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, kad vecā sieviete bija ieradusies pie Salacgrīvas novada sociālās darbinieces ar pretenzijām, ka ir apzagta. Aculiecinieki atceras, ka kundze bijusi ļoti satraukta, jo no mājas bija pazudusi (visticamāk, nozagta) nauda, kas saņemta par pārdoto īpašumu. Bijis aizdomās turamais, bet pierādījumi ne. Tā vietā, lai sociālais dienests izsauktu policiju, ģimenes ārste kopā ar sociālo darbinieci Martu nosūtīja uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, nosūtījumā ierakstot – vecuma demence ar psihozei līdzīgu stāvokli. Vēlāk Strenču slimnīcas psihiatre Edīte Damberga tiesai liecinās, ka, visticamāk, šāda diagnoze ierakstīta tādēļ, ka ģimenes ārsts nebija speciālists šajā jomā.

Daktere neslēpa, ka ģimenes ārsti ļoti vienkārši uzraksta, ka pacientam ir vecuma demence, jo tā dod garantiju, ka tad cilvēks noteikti tiks uzņemts Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā un no viņas varēs tikt vaļā.

Bet tiesas pieaicinātā eksperte Kiparisova norādījusi, ka ģimenes ārstes konstatētā diagnoze bijusi klajā pretrunā ar civillietā esošo medicīnisko dokumentāciju. Lietas materiālos var izlasīt, ka ģimenes ārste Martu pirms nosūtīšanas uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu vispār nebija redzējusi divus gadus!

“Latvijā pastāv psihiskās veselības prezumpcija, kas manā uztverē ir ne mazāk svarīga kā nevainīguma prezumpcija. Līdz ar to persona skaitās psihiski vesela, kamēr likumīgā ceļā nav pierādīts pretējais,” uzskata psihiatre Kiparisova.

 

Vai var uzticēties ārstiem?

AT atteica man sniegt skaidrojumu, kāpēc, rakstot spriedumu, tā vadījusies pēc ekspertu Apsītes un Rutka slēdziena, jo spriedums vēl neesot stājies spēkā, tāpēc nekādu komentāru nebūšot. Jāpiebilst, ka minētos psihiatrus esmu iepazinusi iepriekš, “LA” rakstot par cilvēkiem, kuri par saviem politiskajiem uzskatiem cieta no padomju psihiatrijas. Abi psihiatri pauda uzskatu, ka visiem cilvēkiem, kuri savulaik nostājās pret padomju iekārtu, bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. “Tas ir labi saprotams, jo tad, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība,” šādu uzskatu “Latvijas Avīzes” publikācijā (2011. gada 7. marts) pauda A. Apsīte. Interesanti, ja abiem psihiatriem būtu jāveic pēcnāves psihiatriskā ekspertīze kādam no šādiem cilvēkiem, vai viņi mainītu savu viedokli?

Civillietu tiesu palāta spriedumā secina, ka Anitas Apsītes un Arņa Rutka atzinumi ir pamatoti uz viņu speciālajām zināšanām, ievērojot ilgstošu pieredzi pēcnāves tiesu psihiatrisko ekspertīžu veikšanā, ekspertu atzinums loģiski izriet no konstatējumiem un atbilst lietā ticami noskaidrotiem faktiem. Toties Civillietas palātas tiesneši to nevarot teikt par Gaļinas Kiparisovas un Guntas Sondores atzinumu, jo liecinieku liecības esot atlasītas un interpretētas tendenciozi, kā ļoti svarīgas izceļot Martas pastnieces liecības, kura Martu pazinusi kopš 1997. gada. Pastniece liecinājusi, ka Marta gribējusi pārdot savu īpašumu, “jo vēlējās nopirkt pieminekli, dīvainības uzvedībā nemanīja, par veselību nesūdzējās, neko negribēja atstāt brālim…”.

Kad psihiatrei Kiparisovai nolasīju šo tiesas iebildumu, viņa bija pārsteigta: “Ekspertīzē es izteicu savu viedokli, bet es nevaru uzņemties komentēt citu ārstu viedokli, kas ir pretējs manējam. Jāņem vērā, ka arī Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstiem bija man līdzīgs viedoklis. Tas, ka tiesa nav ņēmusi vērā manu atzinumu, neiztur nekādu kritiku.”

Daktere Kiparisova tiesai vairākkārt uzsvērusi, ka daudzi liecinieki liecinājuši par dažādiem laika periodiem Martas dzīvē un ka nav izdalītas tās liecības, kas attiecas uz juridiski nozīmīgo laiku, kad viņa kārtoja savus īpašuma dokumentus.

Ja paiet vairāki gadi pēc tam, kad cilvēks savedis kārtībā savas testamenta un īpašumu lietas un viņam patiešām līdz ar vecumu piemetas kāda psihiatriska kaite, bet tiesa to visu samet vienā katlā, tad, izskatās, ka mēs neviens neesam pasargāti no tā, ka pēc nāves mūs tiesas ceļā var pataisīt par trakiem.

Viktorija: “Pēc šī tiesas sprieduma es jūtos kā lielākā noziedzniece – mans zemesgrāmatā nostiprinātais īpašums ir atdots Martas brālim Jānim. Pēc šī gadījuma es vairs neuzskatu, ka Latvija ir tiesiska valsts, jo tiesiskā valstī normālu cilvēku nav iespējams ar vieglu roku uztaisīt par psihiski slimu.”

Martas brālis Jānis ar mani sazinājās ar savas advokātes starpniecību un uz jautājumu, vai viņš ir apmierināts ar sasniegto rezultātu, atbildēja: “Jā, ar spriedumu esmu apmierināts, jo uzskatu, ka taisnība beidzot ir uzvarējusi.”

Šo spriedumu Latvijā vairs nevar pārsūdzēt, tāpēc Viktorija uzskata, ka nekas cits neatlikšot kā vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

 

Fakti

Latvijā ir 43 Tiesu ekspertu padomes sertificēti tiesu eksperti psihiatri.

2011. gadā Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatri eksperti (sertifikāts ir deviņiem šīs ārstniecības iestādes ārstiem) ir veikuši 17 pēcnāves psihiatriskās ekspertīzes pēc tiesas lūguma; 2012. gada statistika vēl nav apkopota, bet ārsti prognozē, ka ekspertīžu skaits varētu būt aptuveni tāds pats.

Nav zināms, cik personu pēc nāves atzītas par garīgi slimām, jo tiesās nav šāda reģistra.

 

Viedokļi
traks2_letaCiika_5

Vai pēc cilvēka nāves var konstatēt viņa psihisko 
veselību? Kā vērtējama Latvijas tiesu psihiatru 
profesionalitāte?

Maira Čentoricka, Tiesu ekspertu biroja vadītāja, Tiesu ekspertu padomes priekšsēdētāja: “Es personīgi uzskatu, ka pēc ārstu ierakstiem pacienta medicīniskajā dokumentācijā ir iespējams pēc nāves konstatēt, vai cilvēks dzīves laikā bijis psihiski vesels. To nevar izdarīt, balstoties tikai uz kaimiņu, radu un paziņu sacīto.

Lai kļūtu par tiesu ekspertu psihiatrijā, ir nepieciešams pabeigt rezidentūru psihiatrijā, kā arī papildus vēl nokārtot speciālu eksāmenu tiesu psihiatrijā, kas dod tiesības padomei izsniegt ārstam sertifikātu. Diemžēl man jāatzīst, ka tiesu psihiatrijas programma, ko piedāvā Rīgas Stradiņa universitāte, nav pietiekami augstā līmenī un tā būtu jāpārskata, jo tiesu psihiatrija ir tikai rezidentūras divu gadu programma. Par to, ka rezidentūras programma tiesu psihiatrijā nav atbilstošā līmenī, liecina arī tiesu psihiatriskās ekspertīzes jomā izstrādātā ekspertīzes metode, kas ir nepilnīga un vispārīga. Tas liecina par to, ka personas, kas pēc rezidentūras pabeigšanas saņem tiesu psihiatrijas eksperta sertifikātu, nav pilnībā kompetentas pilnvērtīgi veikt tiesu psihiatriskās ekspertīzes. Tur risināmo jautājumu loks ir daudz plašāks par tām procedūrām, ko ikdienā veic psihiatri. Metodē nav norādīti kritēriji, uz kā pamata eksperti izdara vienu vai otru secinājumu, kā arī tas, kā tiek skaidroti rezultāti. Minētais liecina par to, ka tiesu psihiatrisko ekspertīžu secinājumi balstās uz subjektīvu spriedumu, kas ir pretrunā ar termina “ekspertīze” definīciju. Tieslietu ministrijai kopā ar Veselības ministriju un Rīgas Stradiņa universitāti būtu nopietni jāstrādā pie šī jautājuma.”

 

Māris Taube, psihiatrs, Nacionālā veselības dienesta direktors: “Pēcnāves psihiatriskās ekspertīzes satur ļoti augstu risku, jo tajās ir diezgan liels subjektīvisma moments. Lai šādas ekspertīzes rezultāts būtu ar lielu ticamību, ir jāveic milzīgs darba apjoms, ārstam personīgi iztaujājot visus cilvēkus, kas pazinuši mirušo. Tas prasa pamatīgu iedziļināšanos. Šis uzdevums ir jāuztic neitrāliem godīgiem ekspertiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka ir dzirdētas visādas runas par tiesu medicīnas ekspertu neatkarību.”

 

Lauris Liepa, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors, zvērināts advokāts: “Ņemot vērā padomju laikā izplatīto prettiesisko pieredzi, kad drošības iestāžu uzdevumā medicīniska rakstura vērtējumus izdarīja, pamatojoties uz drošības iestāžu norādījumiem, šodien būtu īpaši uzmanīgi jānovērtē gan tie psihiatrijas speciālisti, kuri padomju laikā sniedza šādus atzinumus, gan arī šodien paustie viedokļi, kas padomju laika disidentus pielīdzina psihiski slimiem cilvēkiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+