Aleksandrs Gārša: Tramps un mēs 4
Autors: Aleksandrs Gārša, jurists un politologs Austrālijā
Ir noticis neticamais. Pretēji visiem pareģojumiem par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu ievēlēts Donalds Tramps. Kā gan tas notika? Bija pietiekami daudz amerikāņu vēlētāju, kuriem līdz kaklam apnikusi politiski korektā domāšana, vadošo aprindu un preses tradicionālā pieeja. Bija vēlēšanās aizstumtas nebūtībā visas pieklājīgās politiskās normas un diezgan nereāla ticība atrast ko jaunu, cēlu, nezināmu…
Amerika izgudrojusi globālo brīvo tirdzniecību. Tas bija laikos, kad ASV rūpēja vienīgi tas, kā pasaulei pārdot vairāk savu ražojumu un vienlaikus lētāk iepirkt nedaudzos produktus, kurus ASV vajadzēja un pašām nebija. Nevienam toreiz pat sapņos nerādījās, ka varenā tērauda rūpniecība, pasaules lielākās auto un citas fabrikas nespēs konkurēt ar zemēm, kur algas ļoti zemas un darba apstākļi – primitīvi. Vai tagad, izbeidzot brīvo tirdzniecību, nebūs par vēlu, lai glābtu un restaurētu Amerikas industriālo varenību, atjaunotu zaudēto rūpniecību un dotu bezdarbniekiem atpakaļ darba vietas? Vai pēkšņas tarifu barjeras neradīs ekonomisku haosu Āzijas jaunajās rūpniecības valstīs ar domino reakciju visā pasaulē? Ko iesāks NATO valstis (sevišķi Austrumeiropas un dienvidaustrumu Āzijas), kad pēkšņi nonāks neziņā, vai vairs var paļauties uz ASV atbalstu? Daudzas atbildes būs atkarīgas no jaunievēlētā Amerikas prezidenta un viņa piekoptās politikas.
Kā tas iespaidos Latviju? Ekonomiskais haoss var spiest Latviju atgriezties Krievijas tirgus atkarībā. Bet vēl jo lielākas briesmas mums var nest, ja Amerika mēģinās atgriezties izolacionismā un atkratīties no savām NATO saistībām. Trampa vēlme draudzēties ar Putinu, pat ja to automātiski neuztver kā draudu, tomēr raisa šaubas par Amerikas NATO saistībām. Tas var dot Putinam nepareizu signālu, ka viņam nu dotas brīvas rokas Austrumeiropā darīt, ko vien vēlas. Pat ja Amerika mums tomēr nāktu palīgā, varētu būt par vēlu.
Interesanti atzīmēt, ka savā uzvaras runā Tramps izklausījās vairāk pēc valstsvīra. Tas ļauj cerēt uz normālāku pieeju viņa kā prezidenta politikai. Tomēr, manuprāt, ļoti zīmīgi, ka viņš solīja būt draugs valstīm, kas grib draudzēties, bet gan ne vārda nebilda par Amerikas NATO saistībām un to, ka tās dalībvalstis var paļauties uz Amerikas atbalstu un militāru palīdzību briesmu gadījumā.
Ko varam darīt? Uz ko varam cerēt? Varbūt, ka pašu republikāņu vairākums Kongresā iegrožos Trampa pieeju ārpolitikai. Varbūt tagad viņš ieklausīsies pieredzējušajos padomdevējos. Bet viens ir pavisam skaidrs: mums tagad pašiem nekavējoties ar ārkārtas budžetu jāsasniedz 2% no iekšzemes kopprodukta ieguldījums mūsu bruņotajos spēkos, lai nedodam ieganstu teikt, ka nenesam paši savu nastu! Jāmēģina arī rast vietējas alianses ar mūsu kaimiņzemēm un citām ieinteresētām Eiropas zemēm, ja NATO bez Amerikas garantijas sāktu izirt.
