Pasaulē

Ar savu politiku Tramps var inficēt citas valstis, īpaši Eiropu. LA saruna ar Bila Klintona bijušo padomnieku 16


Brūss Ņūmens
Brūss Ņūmens
Publicitātes foto

Mans sarunas biedrs – pieredzējušais politiskā mārketinga un biznesa ētikas eksperts, De Pola Universitātes Čikāgā profesors un kādreizējā ASV prezidenta Bila Klintona komunikācijas padomnieks Brūss Ņūmens ir iniciators šomēnes Latvijā notikušajam Politiskā mārketinga forumam*. Nesen profesors veicis pētījumu par pašreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa zīmolu un savulaik bijis to ekspertu vidū, kuri neticēja Trampa kļūšanai par ASV prezidentu.

 

Viens no Trampa politikas elementiem ir solījumu izteikšana. Bet kā ar solītā izpildi? Latvijas politiskajā kultūrā leģendārs kļuvis bijušā premjera Einara Repšes izteikums “Kā var nesolīt?”.

B. Ņūmens: Tramps solīja būt skarbs attiecībās ar Ķīnu un starptautiskajām korporācijām. Vēl kādi solījumi sekos, jo līdz nākamajām vēlēšanām palicis maz – tās būs 2020. gadā, kas nozīmē pusotru gadu līdz vēlēšanu kampaņai. Viņa politiku var “uzspridzināt” izmeklēšana par Krievijas iejaukšanos prezidenta vēlēšanās, tā var norakt jebkuru viņa panākumu. Trampa uzdevums nav izpildīt solījumus, bet izteikt tos, lai parādītu tautai, ka viņa politika ir darbībā, notiek kustība.

 

Vai tad viņa vēlētāji nevēlas pārliecināties, ka solījumi tiek pildīti?

Leģendārā mūra ar Meksiku pabeigšanai, ja tāds tiktu celts, būtu nepieciešami 15 gadi. Viņš to nekad nesāks, un, ja arī tas tiktu darīts, teorētiski pabeigšanas brīdī viņš sen vairs nebūs prezidents.

 

Vai prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā bijāt starp tiem analītiķiem, kuri mierināja satrauktos amerikāņus, ka Tramps neuzvarēs?

Nedomāju, ka viņš uzvarēs, jo viņam vajadzēja zaudēt. Tomēr Hilarijas Klintones kampaņu “piebeidza” toreizējā Federālā izmeklēšanas biroja direktora Džeimsa Komeja paziņojumi, ka atklāti jauni fakti par Klintones e–pastu skandālu. Kaut arī Klintones kampaņai bija negatīvs zīmols, viņa varēja uzvarēt. Tāds zīmols bija arī Trampam. ASV politiskās kultūras tradīcija ir – ja gribat uzvarēt, jums jānāk ar pozitīvu vēstījumu. Baraka Obamas kampaņas sauklis bija pozitīvs: “Pārmaiņas, kuras mums nepieciešamas”, Džordžam Bušam vecākajam – “1000 dzīvības punkti”, Bušam jaunākajam – “Līdzjūtīgs konservatīvisms”, Ronaldam Reiganam – “Ir atkal rīts Amerikā”. Redziet, ASV sabiedrība vēlas redzēt optimistiskus līderus. Viņi sagaida, ka valsts vadītāji dos cerību.

 

Bet vai Tramps dod cilvēkiem cerību?

Nē. Viņš ir kā ārsts, kurš uzskata, ka tautai nepieciešama terapija, lai atkal tiktu pie labas veselības. Viņa vēstījums: “Jums, tauta, vajag manu aprūpi, lai jums atkal būtu gaišs skats uz dzīvi!” Tomēr cerību viņš nepiedāvā, jo apgalvo, ka dzīve ASV iet uz leju, un par to mēģina pārliecināt.

 

No psihoanalīzes viedokļa – atkarīgu attiecību veidošana!

Tā ir. Viņš ir psihiatrs, kurš pēc izārstēšanās nevēlas laist pacientu mājās vai kā psihoterapeits, kurš nestiprina savu pacientu, lai kādā brīdī tam vairs nebūtu vajadzīga palīdzība un viņš būtu neatkarīgs. Tā ir viņa zīmolā ietvertā manipulatīvā gudrība.

 

Bet šāds psihoterapeits nav profesionālis…

Viņš ir slikts prezidents un cilvēks, kuru raksturo ksenofobija un aizspriedumi. Viņš ir sliktākais prezidents ASV vēsturē, ko apliecina arī sabiedriskās domas aptaujas. Savā būtībā Tramps ir nedroša un narcistiska personība, bet vienlaikus ļoti pārliecināts par sevi.

 

Trampa zīmolam tomēr ir dažādas puses – viens ir, kā viņš sevi izspēlē saviem piekritējiem, cits – kā medijiem, kurus pat nosaucis par “ASV tautas ienaidniekiem”…

Abiem šiem tirgiem zīmola būtība ir pretēja. Savu atbalstītāju acīs viņš ir cilvēks, kas izdara darbu, veiksmīgs miljardieris un uzņēmējs. Bet pret medijiem viņš izturas skarbi, jo vēlas panākt, ka tie vai nu bučo viņam pēcpusi, vai pārbiedē medijus tā, ka žurnālisti čurā biksēs. Mediji pašlaik ASV ir Trampa un viņa administrācijas iebiedēti, tādēļ reti kāds žurnālists ASV nāk klajā ar analītisku kritiku par viņa prezidentūru. Viņš pats svēti tic, ka ziņas ir viltojums – tā arī ir daļa no viņa zīmola. Bet kas ir īsts – tas ir viņš pats, viņam nav padomnieka, kas veidotu tēlu un pateiktu priekšā, kā pareizi jākomunicē.

Trampam patīk tikšanās ar diktatoriem, piemēram, Ķīnas līderi Sji Dzinpiņu un citiem līdzīgiem politiķiem. Trampa sapnis ir pašam būt par diktatoru – rūpēties tikai par sevi, uzkakāt medijiem un izvairīties no atbildības.

Mēs nezinām, ko varam sagaidīt no Trampa, tomēr sešu prezidentūras mēnešu laikā viņam ir vairāk neveiksmju nekā izdošanos. Viņa znots Džareds Kušners var tikt sodīts saistībā ar Krievijas iejaukšanos prezidenta vēlēšanās, un viņu var ielikt cietumā. Tajā pašā laikā Putins ir perfekti apmānījis viņa prezidentūru ar iespējamo Krievijas hakeru iejaukšanos vēlēšanās. Tagad sākta izmeklēšana, un ar to nodarbojas īpašais valsts prokurors, kurš savā darbā ir neatkarīgs un ar plašām pilnvarām. Īpašā prokurora iesaiste vienkāršajam amerikānim raisa aizdomas un sajūtu, ka situācija ap Trampa prezidentūru ir nopietna.

 

Vai domājat, ka iespējams impīčments?

Maz ticams, jo impīčments ir garš process.

 

Rietumu pasaulē mediji tradicionāli pildījuši sargsuņa funkciju. Viņi nepiesedz valsts vadītāju pārkāpumus, bet tos izgaismo sabiedrībai…

ASV brīvi mediji ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Tomēr Trampam ir savs ticīgo pulks. Viņš turpina apgalvot, ka pašlaik IKP mūsu valstī piedzīvo lielāko pieaugumu, kas ir pilnīgi meli. Bet tā arī ir daļa no viņa zīmola – turpināt runāt, ko vēlas dzirdēt viņa atbalstītāji, kuru joprojām ir 40 procentu – cilvēki, kas ticēs visam, ko viņš saka.

 

Vai tomēr iespējams kāds faktors, kas var lauzt Trampa politiskās serves un mainīt zīmolu?

Varu izteikt tikai minējumus. Ja ekonomikā sākas lejupslīde, palielinās bezdarbs, Ziemeļkoreja varbūt iegūst raķeti, kas var sasniegt ASV piekrasti, vēl arī sāktā izmeklēšana par Krievijas iejaukšanos – šie faktori var mainīt situāciju. Tomēr kopumā valda neskaidrība, jo neviens nezina, kā norisināsies prezidentūra.

 

Pēc kādiem principiem Tramps izvēlas savu komandu?

Pamatā viņš izvēlas bijušos armijniekus – viņam tie ļoti patīk. Viņa personālatlases un zīmola īpatnība: izvēlēties cilvēkus, kuriem nav pieredzes politikā. Viņš uzskata, ka komandā nav jābūt cilvēkiem, kuri jau ir “apbružājušies” politikā. Par šo pieeju viņš ir ļoti pārliecināts un ap sevi pulcē politiski nepieredzējušus cilvēkus. Protams, starp viņiem notiek konflikti. Viņa jaunais personāla vadītājs atvaļinātais ģenerālis Džons Kellijs pateica nu jau bijušajam Baltā nama komunikācijas vadītājam Entonijam Skaramuči, kādreizējam Volstrītas finansistam – “Ziņosi man! Nevis pa tiešo prezidentam.” Skaramuči atbildēja: “Ej d..st”, uz ko personāla vadītājs pateica “Uz redzēšanos!”, un viņš tika atlaists.

 

Politiskā retorika ASV kļuvusi agresīvāka. Daži ASV sauc pat par “Trampistānu”, Centrālparkā Ņujorkā notiek izrāde, kurā tiek izspēlēts, kā tiek nogalināts Trampam līdzīgs Jūlijs Cēzars. Kāds ir iemesls retorikas maiņai?

Tās ir Trampa uzvedības sekas. Pretinieki nonākuši pie secinājuma, ka nekas cits kā skarbums nestrādā. Citi republikāņu kandidāti pret Trampu priekšvēlēšanās neizturējās pietiekami asi – gan Džebs Bušs, gan Teds Kruzs, un viņi zaudēja nomināciju. Klintone prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā bija skarba un uzvarēja vienā no trim debatēm ar Trampu.

 

Bet vai uz agresīvu un rupju uzvedību jāatbild ar to pašu?

Demokrāti un arī Trampa pretinieki republikāņu partijā secinājuši, ka nekas cits kā skarba valoda pret Trampu nestrādā. Lai situāciju mainītu, viņa pretiniekiem jāpiemēro “labā – sliktā policista” stratēģija. Lai aizvāktu Trampu, vajag gan cilvēkus, kas iesit kārtīgi pa vēderu, gan kas paglauda galvu. Vienlaikus jābūt pozitīviem un skarbiem. Man nesen bija saruna ar kādu žurnālistu – teicu, ka ASV politiskajā kultūrā vairs nedzirdu demokrātus, neredzu viedokļu līderus. Tieši tagad televīzijā ļoti nepieciešamas kritiskas “runājošās galvas”.

 

Kas ir Trampa līdzinieki citur pasaulē?

Tipiskākais piemērs ir bijušais Itālijas premjers Silvio Berluskoni, kuram ir sliktas manieres, arī viņa intereses ir pāri visam, vēl spēlējas ar nepilngadīgām meitenēm. Viņam ir pie vienas vietas, kā dzīvo sabiedrība. Pašreizējā Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro politika arī ir trampiska.

Kāpēc Trampam izdevās nākt pie varas ASV? Tehnoloģiju attīstība, globalizācija un imigrācija padara skarbāku dzīvi amerikāņu strādniekiem, un Tramps tad ir vienkāršs risinājums. Lai kā man nepatīk Tramps, tomēr vēlētos, lai viņam izdodas izdarīt ko labu valstij.

 

Tramps plaši izmantoja sociālos tīklus un, kad kļuva par prezidentu, atteicās vīterot no prezidenta oficiālā tviterkonta, bet turpina to darīt no esošā…

Jūsu pieminētais piemērs parāda pieeju – “Tramps pirmajā vietā”. Viņš lika mainīties prezidenta institūcijai, lai gan parasti ir pretēji – tā maina cilvēku. Jautājums ir par to, no kurienes sākas pelējums, un tas nāk no cilvēka, nevis no nejaušībām Baltā nama institūcijā. Tramps labi apzinājās sociālo mediju lomu, viņa analītiķi veica aprēķinus, kā caur tiem sasniegt vēlētājus un kādi vēstījumi pieprasīti mērķauditorijā.

 

Klausoties jūsos, rodas iespaids, ka Trampam ir maz likumu. Tomēr katram cilvēkam ir savas augstākās vērtības…

Liela daļa vēlētāju par viņu balsoja kā par cilvēku, kuram pirmajā vietā ir ģimene, kaut arī viņš iepriekš ir šķīries un ik pa reizei izdarījis sānsoļus, tomēr daudzi amerikāņi viņu uztver kā ģimenes cilvēku. Kad telekanāls CNN rādīja sižetu par Trampa ģimeni, es nodomāju “Ak, Dievs! Mēs esam lielās nepatikšanās.” Viņa bērni parādījās pārliecināti un gudri, sakot: “Tēt, mēs tevi mīlam!” Perfekta ģimene. Tad sapratu, ka viņam patiešām ir izredzes kļūt par prezidentu. Tomēr Tramps nav cilvēks, kura dzinulis ir vērtības, bet iespējami lielākais labums sev pašam. Viņam ļoti patīk nauda.

 

Vai ir cilvēki, kas viņā redz piemēru, kam līdzināties?

Tādu ir 40 miljoni – viņa atbalstītāji. Trampā viņi saskata cilvēku, kurš nespēlēs pēc Vašingtonas politikas noteikumiem, tādēļ lietas iekustinās, satricinās, sāks kaut ko jaunu. Trampu redz kā puisi, kas turpinās sapurināt kārtību pasaulē.

 

Kā jūs vērtējat, ka Briselē NATO samita laikā Tramps pirms fotografēšanās pastūma malā Melnkalnes premjeru, lai tiktu priekšplānā?

Tas bija šokējoši un parādīja viņa patieso būtību. Tas parādīja mūsu valsts ne tās labākās sabiedrības daļas iemiesojumu – tieši tās, kurai viņš ir piemērs. Amerikā ir cilvēki, kuri, ja jūs ne tā paskatīsities, jums iesitīs pa seju vai vērsīs pret jums ieroci. Manā pilsētā Čikāgā katru nedēļas nogali notiek slepkavības. Mūsu valsts ir ļoti dažāda. Manis pieminēto Amerikas dabu raksturo teiciens: “Dari, ko gribi, un noķer mani, ja vari!” Tā ir sūrā dienvidnieku mentalitāte, kurai raksturīgs antisemītisms un rasisms. Vēl līdz 1967. gadam mums bija apspiestas pilsoņu tiesības, jo, piemēram, vēlēšanu tiesībās valdīja rasu diskriminācija. Mēs joprojām neesam perfekta nācija.

 

Tomēr neaizmirsīsim par Ameriku, kurā ir Selindžera literārie darbi, universitāšu pilsētiņas, ikvienam dotā iespēja ar zināšanām un ieguldīto darbu sasniegt labklājību.

Intelektuālā Amerika un zināšanas ir mūsu nācijas spēcīgākais pamats. No šī atzara kādreiz nāca cilvēki, kas kļuva par valsts prezidentiem.

 

Vai trampveidīgai politikai ir pieprasījums arī Eiropā?

Ar to viņš var inficēt citas valstis. Eiropā pastāv lielas problēmas, kas līdzīgas dažiem ASV štatiem – ir grūti ievākt nodokļus pensijām, un tajā pašā laikā šo funkciju nevar veikt uz nākamās paaudzes rēķina. Šajā ziņā Eiropa ir nepatikšanās – šāda situācija paver iespējas darboties neētiskiem un oportūnistiskiem trampveidīgiem politiķiem. Pašlaik Tramps mazāk apdraud mūsu valsti, jo mums ir līdzsvara mehānismi kā Kongress, kurā ir spēcīga opozīcija Trampam. Līdz ar to lielāka viņa politikas negatīvā ietekme var izpausties citur Rietumu pasaulē.

 

* Intervija veikta Politiskā mārketinga foruma laikā. Tā iniciators ir Brūss Ņūmens, un to augustā rīkoja Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas fakultāte un Latvijas Pašvaldību savienība ar Frīdriha Eberta fonda atbalstu.

LA.lv