Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Trāpīt ar klišeju0


Guna Roze
Guna Roze
Foto: Ieva Andersone

Ik pa laikam iedomājos, ka aktieriem, režisoriem, rakstniekiem privātajā dzīvē vajadzētu būt krietnākajiem cilvēkiem pasaulē: vislabākajiem draugiem, gādīgākajiem vecākiem, godīgākajiem partneriem, kvēlākajiem dzimtās zemes patriotiem. Jo, diendienā analizējot literāro varoņu labā un ļaunā pazīmes, cēloņus un sekas, paša dzīvē vajadzētu prast iet tikai cilvēcīgāko ceļu. Lai gan – ko nozīmē cilvēcīgs? Kas ir cilvēcīga uzvedība, cilvēcīga rīcība? Laikam jau tas, kā rīkojas cilvēks vidējais (homo vulgaris), un arī mākslinieks taču ir tikai cilvēks. Savukārt tas, kā dažādos laikos un kultūrās uzvedas un rīkojas cilvēks vulgaris, ir sabiedrības pieņemto normu spogulis.

Šķiet, inteliģences progress pavisam nesenā pagātnē ir sasniedzis savu augstāko punktu, lai sabiedrībā sāktos regresa process. Ir tik daudz līdzību, kas liecina, ka atkal esam viduslaiku un pat seno laiku attīstības līmenī. Vai vēsturiski sabiedriski aktīvā vietne – tirgus laukums – nav tas pats, kas mūsdienu pulcēšanās interneta vietnēs? Abos gadījumos pūlis auro(ja), uzgavilē(ja), sadedzin(āj)a sārtā. Tur var(ēja) gan pirkt, gan piedāvāt(ies); var(ēja) izlikties, ka esi pārtikušāks vai trūcīgāks nekā patiesībā, turklāt pēc vajadzības mainot lomas. Pat saziņa arvien pamanāmāk pietuvojas laikam, kad cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt. Viens klikšķis, un tu parādi, ka smaidi, raudi, dod buču, danco, esi slims vai nikns. Kam vairs vajadzīga valoda? Turklāt vairākas uz vienas planētas? Kam nepieciešami kodēti (mākslinieciski) izteiksmes līdzekļi, ja ir nepārprotamas ikonas? Kāpēc vajag piespiest lasītāju (skatītāju), domāt, ja var pateikt skaidri un gaiši un nepārprotami? Šajos jautājumos ir gan ironija, gan patiesība.

Saprotot, ka radošie ļaudis zina patiesību, ka lasītājs vai skatītājs viņa mākslinieciskās izteik-smes līdzekļus var nesaprast, ir ārkārtīgi interesanti vērot, kādus paņēmienus viņi izmanto, lai tomēr nodotu vēstījumu. Rullē (šo vārdu saprot) pārspīlējumi un biedēšana, turklāt ne tikai fantastikas un šausmu literatūrā. Rullē spiešana uz pamatinstinktu pogām, jo pamatinstinkti – tā ir akmenī kalta klasika. Un rullē “ar pirkstu acī” paņēmiens – nepārprotami norādot, ka balts ir balts, melns nav balts, bet balts – tas nozīmē – labs. It kā lēts paņēmiens, kas sevi cienošai radošai personībai it kā nav pieņemams. It kā. Jo ir izņēmumi, kad arī simbolu valodā var runāt ne vien gaumīgi, bet pat mākslinieciski kvalitatīvi un pelēko vielu atmodinoši.

Šādas pārdomas radās pēc Latvijas Kultūras akadēmijas 2015. gada aktieru kursa diplomdarba izrādes “Dzīvnieku ferma” noskatīšanās. Viņi – jaunie aktieri un režisors Mihails Gruzdovs – runāja mūsdienu gadžetotā cilvēka valodā, jo zina, ka tieši šādi – ar pirkstu acī – mūsdienu nelasošais vai mazlasošais, popkornu grauzošais mākslas patērētājs sapratīs viņu vēstījumu. Lai gan no Orvela tur tiešām palikusi tikai ideja par cilvēka un lopa līdzībām (jā, un vējdzirnavu epizode), tomēr šis simboliem un pat klišejām pilnais antiutopiskais etīžu kokteilis nostrādāja. Tas turpina skatītāja galvā kulties vēl ilgi pēc tam, kad aktieri nogājuši no skatuves un tavā – skatītāja – priekšā palikusi vien liela un smaržīga izgāztuve – Latvija, kādu jaunie māk-slinieki mums parāda. Tautieši, kādus viņi mums parāda. Viņi ir runājuši, parādījuši. Un tā sastāvdaļa, kas iešļakstījusies manā pelēkajā vielā, liek domāt, ar ko gan cilvēks atšķiras no lopa un kas viņu dara cilvēcīgu? Jo, ja cilvēcīga ir eksponēšanās virtuālajā tirgus laukumā, robotiska iepirkuma groziņa piepildīšana lielveikalā un “darbs – mājas – gulta” taciņa mūža garumā, tad es negribu būt cilvēcīgs! Ja dzīvnieciski ir nogalināt, tikai lai paēstu, vai plēsties līdz asinīm, sargājot savus bērnus, tad gribu būt dzīvnieks! Bet, ja mākslas darbs ir palīdzējis ieraudzīt, licis domāt, analizēt, tuvinot mani cilvēcībai tās klišejiskākajā izpratnē, tad sirds inteliģences progresa vārdā ir vienalga, kādiem paņēmieniem radošā personība to izdara.

LA.lv