Viedokļi
Komentāri

Dace Terzena: Neaizmirst, cik trausla, dārga un sargājama ir mūsu šodiena 16


Žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena
Žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena
Foto – Anda Krauze

Šovasar ar mazmeitu Grietu biju jaukā ceļojumā uz Vāciju. Mājup cauri gandrīz pusei Eiropas braucām ar mašīnu pa lieliskiem ātrgaitas ceļiem, kādi nu ir un kādus vērienīgi turpina būvēt arī Polijā.

Nakšņojām Lodzā, otrā lielākajā Polijas pilsētā pēc iedzīvotāju skaita un kādreiz izslavētajā tekstilrūpniecības centrā. Mazliet izdevās noķert eiropeiskas pilsētas nedēļas nogales gaisotni – ar priecīgiem cilvēkiem krodziņos un atbrīvotu atmosfēru pilsētas galvenajā gājēju ielā uz brīnišķīgas, mums, rīdziniekiem, tik tuvās jūgenda arhitektūras fona. Jā, pilsēta skaista un rosīga, taču vēstures rētas pat tagad, 73 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, un sociālisma laikmeta ķēmīgie zīmogi tās sejā saskatāmi gana skaidri. Kāpēc pieminu Lodzu? Savas sajūtas šajā pilsētā atcerējos, domājot par redaktora sleju šim “Mājas Viesa” numuram, kas iznāk tieši zīmīgajā datumā – 23. augustā. Tāpat arī par paaudžu saikni un atbildību. Ja kādreiz ar mazmeitu runāsim, un runāsim noteikti!, par tematu, kas bija noziedzīgais Molotova–Ribentropa pakts un kā tas ietekmējis burtiski katru Eiropas un īpaši Austrumeiropas iedzīvotāju un viņa ģimeni, arī mūsu ģimenes likteni, starp daudziem citiem stāstiem varēšu pieminēt Lodzu, kas pēc šīs vasaras nu jau vienmēr būs mūsu kopīgajā atmiņā. Atbraukusi mājās, ieskatījos rakstos, kas apstiprināja pilsētas tēla uzjundīto sajūtu. Jau 1939. gada 8. septembrī, burtiski pāris nedēļas pēc velnišķīgā pakta parakstīšanas, kas iedarbināja baiso kara mašīnu un Polijas saplosīšanu, Lodzu ieņēma vācu karaspēks. Šī pilsēta kara gados zaudēja apmēram 420 000 iedzīvotāju, no kuriem apmēram 300 000 bija ebreji.

Bet mūsu ģimenes stāstā gluži tāpat kā miljonos citu noziedzīgais pakts ierakstīja sadaļas par kara vētrās kritušiem un tālu aizrautiem tuviniekiem, iznīcinātām ģimenes ligzdām un dzīvi padomju okupācijā. Arī par Grietas vecvectēvu, kuru 1956. gadā nakts vidū izrāva no mājām un uz padomju tanka aizsūtīja Ungārijā “aizsargāt” sociālisma “ideālus”. Traģiskie notikumi šajā t. s. Varšavas pakta valstī un vēlāk, 1968. gadā, arī Čehoslovākijā, taču nebija nekas cits kā tumšo, duļķaino Molotova–Ribentropa pakta ierosināto vēstures kataklizmu baisās straumes turpinājums. Cilvēkus, kuru valsti bija okupējusi sveša vara, dzina uz citu valsti apspiest bīstamās brīvības vēsmas, kas radīja draudus “brīvprātīgajai sociālisma nometnei”. Absurda absurds.

Šogad aprit jau trīsdesmit gadu, kopš 1988. gada 23. augustā pirmizrādi piedzīvoja Zigmara Liepiņa rokopera “Lāčplēsis” – ne tikai izcils muzikāls skaņdarbs, bet mūsu tautas trešās atmodas simbols uz laiku laikiem. Katram šajā uzvedumā iesaistītajam māksliniekam “Lāčplēsis” kļuva par būtisku robežzīmi biogrāfijā. To atzīst arī Igo, Rodrigo Fomins, galvenās – Lāčplēša – lomas atveidotājs. Šogad, 8. novembrī, skatītāju vērtējumam tiks nodots “Lāčplēša” jauniestudējums. Konstatēt, ka tā komandai uzdevums ir atbildīgs, patiesībā nozīmē nepateikt neko. Jo “Lāčplēša” vārdu un mūzikas uzdevums arī šodien ir burtiski šūnu līmenī uzrunāt paaudzes, kas dzimušas jau pēc lielajiem kariem un okupācijām un, paldies Dievam, nepazīst ne bada, ne baiļu un nebrīvības.

Lai mēs un viņi, pa ātriem un gludiem ceļiem braucot, nekad, nekad neaizmirstu, cik trausla, dārga un sargājama ir mūsu šodiena. Un cik dārgi tā pirkta.

LA.lv