Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. aprīlis, 2012
Drukāt

Trauslais fantoms – vidusslānis

durslags

Pēdējā laikā no dažāda augstuma varas tribīnēm vēsta, ka krīze Latvijā beigusies. Nevienam gan nav ilūziju, ka iedzīvotāju vairākuma maciņos šī optimistiskā atziņa sāks atspoguļoties pēc krietna laika. Pavisam noteikti krīze nav beigusies cilvēku prātos – kaut vai tāpēc, ka nav novērtēta tās ietekme uz mūsu sociālo pašizjūtu un sabiedrības struktūru kopumā.

 

Vēl pirms krīzes vairākums Latvijas iedzīvotāju sabiedrības modeli iztēlē saistīja ar apgāztu T burtu, kad tikai nedaudzi atrodas augšējā, bet vairākums – viszemākajā sociālajā slānī. Tajā pašā laikā savu vietu aptaujātie visbiežāk saskatīja tuvāk vidum, nevis slānī, kas pašu priekšstatos bija visplašākais.

 

Kā pārdzīvotie saimnieciskie satricinājumi ietekmējuši Latvijas sabiedrības sociālo modeli un mūsu priekšstatus par savu vietu tajā? Kāda ir trauslā robeža, kas šobrīd šķir vienu sabiedrības slāni no otra? Vai Latvijā būtu ieviešams kāds no bagātības nodokļu veidiem, kas pazīstami daudzviet pasaulē? Par to šobrīd trūkst visaptverošu pētījumu, taču “Mājas Viesim” tāpēc šķita būtiski šos jautājumus uzdot ekspertiem.

 

Kur slēpjas vidusslānis?

Pēc “Baltic Screen” pētījumiem zināms, ka vēl 2008. gadā miljonāru skaits Latvijā pārsniedza tūkstoti. Pēdējo trīs gadu laikā simt bagātāko cilvēku īpašumu kopvērtība gan sarukusi gandrīz dubulti. Arī viņu skaitu piesardzīgi var lēst krietni mazāku. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ziņām, vēl februārī Latvijā par trūcīgajiem juridiski bija atzīti gandrīz 8% iedzīvotāju (vairāk nekā 125 tūkstoši). Bet minimālo algu, pēc 2011. gada datiem, pie mums saņem aptuveni 30% strādājošo. Pēc CSP datiem, četrām piektdaļām mājsaimniecību nav uzkrājumu vismaz viena mēneša iztikas līmenī, turklāt pērn  situācija ir 
pasliktinājusies.

– Diemžēl CSP dati ir maz noderīgi, ja ir vēlme analizēt ienākumus un sociālo grupu sastāvu mūsu sabiedrībā. Esmu pārliecināts, ka minimālo algu saņemošo cilvēku īpatsvars privātajā sektorā ir vēl lielāks. Paskatoties uz patēriņu un cenu līmeni – augstajām pārtikas un degvielas cenām –, pat nav saprotams, kas vēl pārvietojas ar automašīnām pa Latvijas ceļiem un kuri ir tie, kas pērk veikalos vīna pudeles par 15 – 20 latiem, – teic Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes pētnieks Mareks Niklass.

Vai šobrīd Latvijā varam runāt par vidusslāni? – Jā, bet kas ir šie cilvēki, man nav ne mazākās nojausmas, – viņš atzīst.

 

– Nelaime tā, ka datu avoti nav uzticami. Socioloģiskajās aptaujās ap 30 – 40% respondentu nevēlas norādīt savu ienākumu līmeni. Ievērojama daļa arī slēpj informāciju par savu nodarbinātības statusu, – novērojis Mareks Niklass.

 

Situāciju raksturo LU Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas nodaļas vadītāja Aija Zobena: – Droši var teikt, ka sociālā noslāņošanās turpinās, jo ir daudz cilvēku, kuri nelīdzsvarotās attīstības apstākļos bija ieguvuši krietnu turību, bet nu izputējuši. Tikpat sāpīgi krīze skārusi vidusslāni, turklāt pie mums uzaudzēts arī no pabalstiem atkarīgo slānis.

– Var teikt, ka pēc krīzes ir izvirzījušies apsviedīgākie – cilvēki, kuru rīcībā bija un ir vairāk resursu un rīcībspējas, bet tie, kam tā visa mazāk, palikuši bešā, – uzskata LU Sociālo zinātņu fakultātessocioloģijas nodaļas doktora studiju programmas direktors, profesors Tālis Tisenkopfs.

Bicevska

 

Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Bičevska pētījumā secinājusi, ka vislielākais nabadzības risks draud ģimenēm ar bērniem – it sevišķi, ja viņus audzina viens no vecākiem, un daudzbērnu ģimenēm. Vai ir kāda iespēja noteikt, cik daudzi Latvijas iedzīvotāji sasnieguši kaut nosacītu minimālas labklājības līmeni? Agnese Bičevska stāsta, ka šajā ziņā noder materiālās nenodrošinātības (material deprivarion) rādītājs, ko savos pētījumos izmanto “Eurostat”. Šīs aptaujas gaitā mājsaimniecībām jāraksturo savas spējas tikt galā ar neparedzētiem izdevumiem. Arī jāatbild, vai var atļauties nedēļu ilgas brīvdienas ārpus mājām, samaksāt īri vai komunālo pakalpojumu rēķinus un katru otro dienu likt galdā maltīti ar gaļu vai zivi, uzturēt siltu mājokli, iegādāties veļas mazgājamo mašīnu, krāsu televizoru, telefonu un automobili. Kopējais rādītājs veidojas, nosakot to mājsaimniecību īpatsvaru, kas nevar atļauties vismaz trīs no šīm izdevumu pozīcijām.

Agnese Bičevska secina:

 

– Dati rāda neiepriecinošu ainu – pārējās ES valstīs aptuveni puse mājsaimniecību atbild pozitīvi uz visiem deviņiem jautājumiem, bet Latvijā to īpatsvars ir krietni zemāks: 12,2% – 2005. gadā, līdz ar straujāku tautsaimniecības izaugsmi pakāpjoties līdz 26% 2008. gadā un krīzes laikā atkal gandrīz uz pusi sarūkot.

 

Tādējādi 2011. gadā par minimālu pārticības līmeni sasniegušām var uzskatīt vien 13,5% mājsaimniecību.

 

Bez mājas ar 
baseinu neiztikt?

Ne mazāk svarīga ir arī katra iedzīvotāja sociālās piederības izjūta. Vēl pirmskrīzes gados veiktā aptaujā sevi kā piederīgus vidusslānim apzinājušies 39% respondentu. Kāds būtu šis skaitlis šobrīd, informācijas trūkst. Aptaujājot diezgan daudz cilvēku, secināju, ka vairākums sev piemēro visai paaugstinātus kritērijus. Daži teic – bez vismaz 2000 latiem mēnesī un savrupmājas ar baseinu neiztikt, citi domā, ka būt vidusslānī nozīmē iespēju vispār nestrādāt un dzīvot tikai no savas bagātības augļiem. Iznāk, ka pat cilvēki, kuri it kā pēc vismaz dažām pazīmēm (vidējā ienākumu līmeņa, izglītības, aroda u.tml.) atbilst vidusslānim, šo piederību noliedz. Vai tiešām latviešiem ir problēmas ar sociālo pašidentifikāciju?

– Nedomāju, ka tas raksturīgs tikai latviešiem. Latvijas sabiedrībā kopumā var novērot, ka, satiekoties ar kādu paziņu vai svešinieku, visdrīzāk stāstīsim par savām problēmām, nevis sasniegumiem. Varbūt tāpēc, ka daudziem ir laba izglītība, varbūt pat amats ar skanīgu nosaukumu, bet neatbilstoši ienākumi. Nacionālie kompleksi gan raksturīgi visām nācijām. Piemēram, amerikāņiem ir diezgan grūti atzīt un sadzīvot ar neveiksmi darījumos, personīgajā dzīvē. Latviešiem tā noteikti ir nenovīdība. Manuprāt, tāpēc, ka esam maza tauta. Zinām visu par visiem – arī par šodienas miljonāriem, kas bijuši mūsu skolasbiedri, – kā viņi tikuši pie savas turības, cik daudz tajā ir veiksmes, zināšanu, prasmes, izveicības, nekaunības un uzņēmības, – uzskata Mareks Niklass.

 

Veiksmes stāsts – izsapņots…

Vidusslānis pie mums šķiet kā fantoms, kura esamība laiku pa laikam tiek pārspriesta, bet kur tas īsti meklējams, nezina neviens. Bet varbūt vaina rodama mūsu pašu domāšanas veidā, kas ekonomiskās emigrācijas gaitā gūto iespaidu dēļ gan pakāpeniski mainās, tomēr vēl samērā nesen atgādināja leģendāro albāņu bēgli, kurš, peldus ticis līdz Itālijas krastiem, pieprasīja sev “sievieti, māju un mašīnu”, jo viņam šķita, ka Itālijā visi tā dzīvo. Tā vien šķiet, ka vislielākā taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka vidusslānis ir civilizācijas sasniegums, kas apvieno Veco pasauli, ASV, Kanādu un Austrāliju. Un piederību tam nosaka ne vien salīdzināms patēriņa līmenis, balstīts līdzīgā izpratnē par to, kas ir saprātīgi un kas nav, – piemēram, ka nav jāmaina vecā mobilā telefona modelis tikai tāpēc, ka visiem ir “Apple iPfone”, bet arī noteikts dzīvesveids, tradīcijas.

Gadsimtos veidotā, bet nu sevi izsmēlušā labklājības modeļa un vispārējo morālo vērtību krīzes dēļ arī citur Vecajā pasaulē vidusslānis šobrīd nepiedzīvo vieglas dienas. Tāpat tā citadelē okeāna viņā krastā, kur, lai gan vidusslāņa pārstāvji, pēc dažādām aplēsēm, joprojām veido 45 – 65% sabiedrības, daudziem amerikāņu sapnis nu pārvērties par murgu, jo kļuvis skaidrs, ka māja, suns, labi apmaksāts darbs, sociālie bonusi nav nekas stabils un drošs pat tad, ja uz kredīta pirktā mājokļa atslēgas var mierīgi atdot bankai. Portāls “BBC News” trāpīgi raksta, ka amerikāņu vidusslāni apdraud pašu veiksme.

 

Līdz šim bijusi izjūta, ka amerikāņu sapni principā var piepildīt jebkurš, ko pierāda tādi veiksmes stāsti kā Bila Geitsa, Vorena Bafeta, Sema Voltona karjera, bet šobrīd tos vairāk uztver kā šīs ideoloģijas nāves simbolu, nevis solījumu bagātībai.

 

Savukārt “The Economist” vēsta, ka par vidusslānim piederīgiem ASV pašlaik var uzskatīt aptuveni 45% iedzīvotāju, un šis skaitlis ir zem vidējiem radītājiem pasaulē.

Grūti laiki vidusslānim gan nav nekas jauns – britu “middle class” pārstāvjiem, piemēram, nācās panervozēt 1909. gadā, kad pie varas tikušie liberāļi sāka celt nodokļus. “Mēs sapratām, ka nekas cits neatliek kā atlaist vienu mūsu kalponi,” laikrakstā “The Times” žēlojās kāds “vidējās rokas” pilsonis. Arī pēc Pirmā pasaules kara, nodokļiem turpinot augt, vidusslāņa dzīves standarti turpināja pazemināties. Lūk, kā britu vidusslāņa “ciešanas” mazliet vēlāk aprakstīja britu rakstnieks Arnolds Benets: “Viņi nelabprāt sēžas taksī, jo uzskata, ka tas ir pārāk dārgi. Viņi nolād dzīves netaisnību, bet sirdsapziņas dziļumos apzinās, kā viņiem ir paveicies. Kad viņiem nav ko darīt, viņi teic: “Iesim pastaigāties un iztērēsim nedaudz naudas.” Zināms, ka līdz Pirmajam pasaules karam vidusslāņa pārstāvju – inženieru, juristu, ārstu – atalgojums vidēji bija divas reizes augstāks nekā vienkāršam strādniekam. Pēc Otrā pasaules kara šī starpība krietni samazinājās. Pagājušā gadsimta 50. gadi ASV tradicionāli saistās ar vidusslāņa augstāko uzplaukumu.

Savukārt Latvijas vēsturē tas meklējams starpkaru, it sevišķi Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā. Pēc Marģera Skujenieka datiem, 30. gados no visiem Latvijā strādājošajiem 25% bija sava veikala, uzņēmuma vai saimniecības īpašnieki. 36% strādājošo bija šo īpašnieku ģimenes locekļi, kuri nesaņēma noteiktu algu. Kopumā īpašnieki un viņu ģimenes locekļi pat veidoja 61% iedzīvotāju.

Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) aplēsēm, 2010. gadā visā pasaulē vidusslānim bija piederīgi 1,8 miljardi cilvēku. Turklāt, kā nesen vēstīja žurnāls “The Economist”, tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam šis skaitlis dubultosies, pateicoties straujajai izaugsmei attīstības valstīs – Indijā, Ķīnā, Brazīlijā. Protams, attiecībā uz piederību vidusslānim šeit tiek piemēroti zemāki standarti – pēc Pasaules bankas 2009. gada datiem, lai tiktu “ielikts” šajā groziņā, pietika pat, ja cilvēks ir pārvarējis nabadzības robežu (trīs dolāri dienā attīstības valstīs; citi gan uzskata, ka šis slieksnis ir no 10 līdz 12 dolāriem dienā; ASV šī robeža ir 30 dolāru).

 

Pētnieki uzsver – 2030. gadā pirmo reizi cilvēces vēsturē izveidosies situācija, ka vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju būs vidusslānī. Jau šobrīd, pēc dažiem aprēķiniem (ņemot par pamatu ienākumu slieksni no 10 dolāriem dienā), Āzijā vidusslānim piederīgo skaits procentuāli pārsniedz eiropiešus – pirmo reizi kopš 1700. gada.

 

Kā saraudināt bagātniekus

Šobrīd pasaulē jau kļuvis nepieklājīgi savu sociālo piederību atklāti deklarēt citādi kā vienīgi vidusslānim. Precīzi šo jaunāko laiku modi raksturoja izdevums “The Times”, 2006. gadā rakstot, ka “pasaulē, kurā Deivids Kamerons, kura sievasmāte ir lēdija Astore, un Džordžs Osborns, kura tēvs ir baronets, arī sauc sevi par piederīgiem augstākajam vidusslānim, par īsteni augstākās sabiedrības pārstāvjiem var dēvēt ja nu vienīgi karalisko ģimeni”. Taču netīksme starp bagātajiem un ne tik veiksmīgajiem jau nekur nav zudusi. Tāpēc daudzviet pasaulē ik pa laikam vērojams kārdinājums iesīkstējušo sociālās nevienlīdzības problēmu risināt, ieviešot tā saucamos bagātības nodokļus, par kuriem arī Latvijā piesardzīgi tika runāts krīzes sākumposmā.

Ar šādu iniciatīvu nesen atkārtoti nācis klajā ASV prezidents Baraks Obama. 1990. gadā budžeta ienākumus ar bagātības nodokļa palīdzību centās palielināt arī Džordža Buša (seniora) valdība, ar paaugstinātiem nodokļiem apliekot arī jahtas, juvelierizstrādājumus, kažokādas. Viss gan beidzās ar to, ka bagātie šīs iegribas remdēja aiz robežām. Reti kurš atceras, ka krīzes karstumā grupa amerikāņu miljardieru ar Vorenu Bafetu priekšgalā paši vērsās pie valdības ar aicinājumu viņiem palielināt nodokļus, turklāt līdzīgi rīkojušies arī tikpat apzinīgi un patriotiski noskaņoti naudasmaisi gan Francijā, gan Vācijā.

Paredzams, ka no 2013. gada bagātnieku nodoklis kā prezidenta Putina “sociālais pasūtījums” tiks ieviests arī Krievijā, kur ienākumu nevienlīdzība vērojama sevišķi asi.

 

Pēc “Forbes” datiem, 15% Krievijas iedzīvotāju ienākums vienai personai ir astoņas reizes lielāks nekā atlikušajiem 85%. OECD dati liecina, ka Krievijā bagātnieki nopelna 16 reizes vairāk nekā visi pārējie, bet Vācijā, Dānijā un Zviedrijā – tikai sešas reizes.

 

Pēc neoficiāliem aprēķiniem, ienākumu atšķirība sasniedz pat 40 reizes. Nav brīnums, ka, pēc socioloģiskajām aptaujām, 70% valsts iedzīvotāju šo ierosmi atbalsta. Ar paaugstinātu nodokli paredzēts aplikt īpašumus, kuru kvadratūra pārsniedz 1000 kvadrātmetrus (pēc “Life News Online” datiem, Maskavā gan esot tikai 18 šādi dzīvokļi), un automašīnas ar jaudu no 200 līdz 250 zirgspēkiem. Tomēr jau šobrīd netrūkst skeptiķu, kuri uzskata, ka šādi nodokļi būs vien taisnīguma imitācija – vēl jo vairāk tāpēc, ka lielākā daļa patiesi dārgo īpašumu nav pieejama Krievijas nodokļu ievācējiem.

Uzskatot to par universālu metodi sociālo problēmu atrisināšanai, diezgan komplicētu bagātības nodokli gatavojas ieviest arī Ukraina. Ar to iecerēts aplikt ienākumus, tiem mēnesī pārsniedzot 16 095 grivnas (1072 latus), ienākumu nodokļa likme palielinās līdz 20% – luksusa pirkumus, lidmašīnas un helikopterus, elitāro nekustamo īpašumu, automašīnas un motociklus.

Dažādos veidos un ar atšķirīgiem panākumiem bagātības nodokļi ir ieviesti arī daudzviet citur – piemēram, Apvienotajā Karalistē bagātniekiem jāmaksā lielāki nekustamā īpašuma un ienākuma nodokļi (likme līdz 50%). Starp citu, 1997. gadā leiboristu valdība Britu salās ieviesa tā saucamo “windfall tax” – vienreizēju nodokli ienākumiem, kurus “atpūtis vējš”. To samaksāja īpašnieki, kuri bija tikuši pie turības, pateicoties 20. gs. 80. gadu plašajai privatizācijai. Savukārt Francijā šobrīd, īpašuma vērtībai pārsniedzot 760 tūkstošus eiro, valsts kasē nākas atdot līdz 1,8%, bet, ja tā lielāka par 1,3 miljoniem eiro, jāmaksā īpašs paaugstināts nodoklis.

Vai kāda no šīm ierosmēm būtu īstenojama un noderīga arī Latvijā? Skaidrs, ka fiskālais labums no tām nebūtu liels, bet varbūt nozīmīgāks būtu sociāli izlīdzinošais, morālais ieguvums?

– Progresīvais nodoklis vai bagātības nodoklis (kā Norvēģijā) diemžēl nav panaceja. Jau šobrīd turīgie cilvēki lielāko daļu ienākumu saņem veidos, ko nevar vai arī grūti aplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

 

Ja arī ieviestu progresīvo nodokli, tas varētu būt vienīgi kā mierinājums daudziem iedzīvotājiem, kuri turīgo ienākumus uzskata par sociāli netaisnīgiem un citādi nepamatotiem. Man pašam arī ir grūti sarast ar domu, ka nodokļu maksātājiem bija jāglābj “Parex banka” un tās prezidents vēl joprojām saņem vairāk nekā 10 000 latu mēnesī, – spriež Mareks Niklass.


– Pati uzskatu, ka visi iespējamie risinājumi, tajā skaitā bagātības nodokļi, būtu apdomājami, taču – ja dārgos automobiļus reģistrēs Lietuvā vai juvelierizstrādājumus pirks Igaunijā, tad ne tikai netiks sasniegts mērķis mazināt materiālo polarizāciju, bet Latvija arī zaudēs pastāvošos nodokļu maksājumus. Līdzīgi jānovērtē arī PVN likmju ietekme, ņemot vērā, ka turīgākās mājsaimniecības pārtikai tērē divas reizes vairāk nekā trūcīgākās, tādējādi arī nodrošinot lielākas nodokļu iemaksas, – uzskata Agnese Bičevska.

– Latvijā ir ļoti augsta nevienlīdzība. Diemžēl mūsu bagātie nedomā divus soļus uz priekšu, tāpēc jebkuri mēģinājumi uzlikt tiem pienācīgu nodokļu nastu ir beigušies ar neveiksmi. Tā nu Latvijas bagātie arvien paliek pārtikuši, bet ne tik bagāti kā Rietumos, jo viņu klienti, patērētāji – vidusšķira ir pārāk nabagi. Pats noteikti būtu ar mieru maksāt lielākus nodokļus, jo tā kļūtu bagātāks reizē ar Latviju, – uzskata uzņēmējs Jānis Ošlejs.

– Pa daļai piekristu gan progresīvā ienākuma nodokļa, gan bagātības nodokļa ieviešanai, tomēr, no otras puses, uzskatu, ka šāda prasīšana no nabadzības pozīcijām nav pilnīgi ētiska. Prasīt no kāda cita, pašam nedarot visu, lai savu situāciju mainītu, ir amorāli, – uzskata Tālis Tisenkopfs.

ASV interneta vietne “Celeste Headlee” nesen jautāja saviem lasītājiem: vai šobrīd, pēc krīzes, jūtaties kā vidusslāņa pārstāvji? Līdzīgu jautājumu uzdevu arī vairākiem Latvijas iedzīvotājiem

 

Latvija

– Uzskatu, ka Latvijā vidusslānim var justies piederīgs tad, ja ģimenei ir ap 800 – 1200 latu ienākumi mēnesī un nav jāuztraucas par iztiku un komunālajiem maksājumiem, kā arī var atļauties reizi gadā kur aizbraukt (Ilze Rīgā).

– Latvijā tiešām nevar nodalīt, kas pieder pie vidusslāņa – vai kāds ar 1500 latu algu, bet dzīvo Zolitūdē, toties braukā ar mersedesu un dzīvo pie mammas, vai kāds ar ģimeni un 1500 latu algu, bet maksā kredītu par māju, uztur ģimeni (Jānis Rīgā).

– Ja vienīgais ienākums ir alga, tad esi strādnieks un nav pat būtiski, cik tā liela – ja vien tie nav 20 tūkstoši latu mēnesī. Vidusslānim piederīgs justos tad, ja man piederētu vērā ņemami aktīvi – uzņēmumi, lieli uzkrājumi, nekustamie īpašumi, kolekcijas – lietas, kas dod papildu ienākumus un to vērtība nesarūk (Arvīds Lielvārdē).

 

ASV

– Pelnu 600 dolārus mēnesī, strādājot sava brāļa firmā. Par īri man jāmaksā 400 dolāru, par elektrību – 60 dolāru, par veselības apdrošināšanu – 40. Pārtikai atliek simts dolāru. Nē, es nejūtos piederīgs vidusslānim (Gerijs Oklahomā).

– Pelnu 60 tūkstošus dolāru gadā. Mūsu ģimenei ir hipotekārais kredīts, divas mašīnas līzingā un parāds par kredītkarti. Esmu tipisks vidusslāņa amerikānis (Kriss Oklahomā).

– Esmu bez darba un man ir 100 000 dolāru parāds. Nejūtos kā vidusslāņa pilsonis (Džons Mičigānā).

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+