Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. janvāris, 2013
Drukāt

Treknais punkts Šišona gaumē

Foto - LETAFoto - LETA

Jaunā gada pirmā nedēļa izskanējusi ar skarbiem vārdiem, kurus paudis neviens cits kā nupat par savu atkāpšanos no amata itin pompozi paziņojušais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galvenais diriģents Karels Marks Šišons.

 

Pat Latvijas politiskajai videi (kur nu vēl kultūras jomai) visai skarbās retorikas objekts ir tobrīd komandējumā esošā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, kura, pēc Šišona domām, “savā amatā ir absolūta nulle, nepārzina savu atbildības jomu un pat nezina, kā komunicēt”. Pašreizējās ministres kultūras līmenis un rūpe par kultūru esot viszemākā, kādu vien nācies sastapt.

Skarbo, parupjo un pārlieku jau nu uz personiskiem apvainojumiem vērsto tirādi, no vienas puses, var mēģināt izskaidrot ar Eiropas dienviddaļā dzīvojušā diriģenta dedzīgo temperamentu, tomēr tā liek aizdomāties. Vispirms jau par diskusiju kultūru, par kuru, protams, katram var būt savs priekšstats, tomēr neesmu pārliecināta, ka ar skaļiem izteicieniem var risināt problēmas. Protams, šādi var pielikt lietišķajām attiecībām treknu punktu, kā tas šajā gadījumā acīmredzot arī noticis. Kultūras ministrija (KM), kuras reakcija uz skandālu gan nav saucama citādi kā, maigi sakot, novēlota, ir solījusi drīzumā tikties ar LNSO vadību, bet Šišons jau ir teicis, ka viņa palikšana galvenā diriģenta amatā ir iespējama vien teorētiski.

Par LNSO bēdīgo situāciju saistībā ar valsts atbalsta trūkumu Šišons, piedraudot ar atkāpšanos, gana skaļi atgādināja jau pērnruden, tomēr jau toreiz diskusijas raisīja viņa pārliecība, ka tā izņēmuma statusa dēļ valsts nedrīkst izturēties pret LNSO tāpat kā pret jebkuru citu orķestri.

Protams, visu cieņu diriģentam, kurš, nemaz jau nerunājot par to, ka īsā laikā spējis pacelt mūsu galvenā simfoniskā orķestra profesionalitāti nebijušos augstumos, visu šo laiku ar apbrīnojamu neatlaidību ir centies cīnīties par savu orķestri, ko savukārt daudz klusāk ir veikusi orķestra administratīvā vadība.

Taču runās par to, ka trūkst naudas mūzikas instrumentu iegādei un remontam, reklāmai un mārketingam, nedaudz pieklusinātāk ir izskanējusi ziņa par orķestrantu vairākuma nenormāli zemajām algām, kuras uz pusi tika nocirptas krīzes laika 42% finansējuma samazinājumā. Pērn rudenī, vēl budžeta galīgās saskaņošanas laikā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē algu palielināšanas nepieciešamību LNSO centās pierādīt viens no tā mūziķiem, kurš teica, ka dažās instrumentu grupās LNSO jau šobrīd trūkst mūziķu, bet lielākā daļa algā saņemot 280 latus pēc nodokļu nomaksas. Turklāt viņu vidū daudzi savu augsto profesionalitāti dažādās skolās kaldinājuši pat 20 gadus. No LNSO administratīvās vadības nebija ieradies neviens. Var jau teikt, ko gan tas būtu līdzējis, jo prasība, kas šajā interpretācijā gan vairāk izskanēja kā lūgums, tāpat palika bez ievērības.

Kaislībās ap Šišona aiziešanu gan kārtējo reizi tiek ignorēts, ka Latvijas kultūras dzīve – tā nav tikai Rīga un ka tiem, kas par sevi tik skaļi neatgādina, klājas tikpat vai vēl grūtāk. Pēc KM sniegtās informācijas, LNSO pagājušajā gadā vairākas reizes saņēma papildu finansējumu – kopumā vairāk nekā 125 000 latu. Ministre Žaneta Jaunzeme-Grende šajā saistībā sarkastiski norāda – varbūt šāda summa šķiet smieklīgi maza labi situētam ārvalstu pilsonim un netiek uzskatīta pat par pieminēšanas vērtu, tomēr Latvijas finansējuma apstākļos tā ir līdzvērtīga profesionālās mūzikas pieejamībai Latvijas reģionos vesela gada griezumā. Piemēram, Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO), kas izpilda izcilas mūzikas programmas diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā, vēl šobrīd darbojas vēl mazāka finansējuma apstākļos. Un cik gan daudz šajā saistībā būtu ko teikt lauku kamerorķestriem, kameransambļiem, mūzikas skolām, kurās tiek gatavoti ne tik daudz nākamie profesionālie mūziķi, bet cilvēki, kas vēlāk veido mūsu kultūras procesu. Runājot par Šišonu, man simptomātisks šķiet LNSO mūziķes Anetes Točas teiktais portālā “Ir”: “No Šišona aiziešanas mūsu algas lielākas nekļūs. Ir sajūta, ka kaut kas ir nogājis pilnīgi greizi. Viņš orķestra kvalitāti ir pacēlis nebijušā līmenī. Jautājums – vai mēs spēsim to noturēt?”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+