Treneris hokejā un ģimenē. Saruna ar Aleksandru Beļavski 7

Latvijas hokeja līdzjutēji ALEKSANDRU BEĻAVSKI atceras kā vienu no tehniskākajiem un gudrākajiem spēlētājiem, kurš ar skaistiem vārtiem spēja iekarot ne vien rūdītu kritiķu, bet arī dāmu un meiteņu sirdi. Nu jau otrais gadu desmits, kopš viņš ēd trenera maizi. Ir strādājis vairākās valstīs ar dažāda līmeņa komandām, bet patlaban gatavojas savam pirmajam pasaules čempionātam kā Latvijas izlases galvenais treneris.

Reklāma
Reklāma

Mūža mīlestība

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

– Esat dzimis Baltkrievijas pilsētā Vitebskā.

– Mans tēvs nāk no Baltkrievijas, bet dienesta laikā nokļuva Rīgā, iepazinās ar mammu un palika te uz dzīvi. Īsi pirms manas piedzimšanas mamma aizbrauca pie viņa vecākiem, lai būtu vieglāk, bet pēc pusgada jau kopā ar mani ģimene atgriezās Rīgā. Vēlāk uz Baltkrieviju braucu brīvlaikos.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Sportistiem ar mācībām parasti neklājas viegli. Kā jums veicās?

– Nebiju no tiem skolniekiem, kurus skolotāji mīl, – ļoti aktīvs, stundās nevarēju mierīgi nosēdēt. Dienasgrāmata bija sarkana. Tieši tās lielās enerģijas dēļ tēvs mani desmit gadu vecumā aizveda uz hokeju. Rīgas “Dinamo” tolaik bija iekļuvis PSRS čempionāta augstākajā līgā, un viņam hokejs ļoti patika. Līdz tam es tikai pagalmā ar draugiem biju dauzījis futbola bumbu, slidot vispār nemācēju un pirmajā gadā pamatīgi nomocījos. Jāsaka paldies trenerim Aleksandram Cicurskim, kas bija ar mani pacietīgs un paturēja grupā. Tad tēvs nopirka man jaunas slidas, es sāku spēlēt krietni labāk. Treniņi bieži vien iekrita stundu laikā, tāpēc man nācās skolu kavēt.

– Apprecējāties jau astoņpadsmit gadu vecumā.

– Ar Svetlanu mācījāmies paralēlklasēs. Vienā brīdī viņa man iepatikās, pamazām sapazināmies, sākām draudzēties. Kad apprecējāmies, meitai jau bija trīs mēneši. Es biju gatavs kļūt par tēvu, tas palīdzēja man arī sporta gaitās, jo nu biju atbildīgs par ģimeni. Iespējams, kādu citu smagie treniņi varēja salauzt, taču es izturēju. Ļoti daudz laika nācās pavadīt nometnēs, līdz ar to sieva bieži bija viena. Toties, kad biju mājās, cēlos arī naktī un palīdzēju. Protams, sievai neklājās viegli, taču viņa man nekad neko nepārmeta – toreiz bija tāda kārtība, ar to bija jāsadzīvo visu hokejistu sievām.