Latvijas hokeja līdzjutēji ALEKSANDRU BEĻAVSKI atceras kā vienu no tehniskākajiem un gudrākajiem spēlētājiem, kurš ar skaistiem vārtiem spēja iekarot ne vien rūdītu kritiķu, bet arī dāmu un meiteņu sirdi. Nu jau otrais gadu desmits, kopš viņš ēd trenera maizi. Ir strādājis vairākās valstīs ar dažāda līmeņa komandām, bet patlaban gatavojas savam pirmajam pasaules čempionātam kā Latvijas izlases galvenais treneris.

Mūža mīlestība

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”

Lasīt citas ziņas

– Esat dzimis Baltkrievijas pilsētā Vitebskā.

– Mans tēvs nāk no Baltkrievijas, bet dienesta laikā nokļuva Rīgā, iepazinās ar mammu un palika te uz dzīvi. Īsi pirms manas piedzimšanas mamma aizbrauca pie viņa vecākiem, lai būtu vieglāk, bet pēc pusgada jau kopā ar mani ģimene atgriezās Rīgā. Vēlāk uz Baltkrieviju braucu brīvlaikos.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

RAKSTA REDAKTORS

Valdība sola būtiskus uzlabojumus valsts valodas nostiprināšanas likumdošanā – top visaptveroša likumu pakotne latviešu valodas lomas stiprināšanai

– Sportistiem ar mācībām parasti neklājas viegli. Kā jums veicās?

– Nebiju no tiem skolniekiem, kurus skolotāji mīl, – ļoti aktīvs, stundās nevarēju mierīgi nosēdēt. Dienasgrāmata bija sarkana. Tieši tās lielās enerģijas dēļ tēvs mani desmit gadu vecumā aizveda uz hokeju. Rīgas “Dinamo” tolaik bija iekļuvis PSRS čempionāta augstākajā līgā, un viņam hokejs ļoti patika. Līdz tam es tikai pagalmā ar draugiem biju dauzījis futbola bumbu, slidot vispār nemācēju un pirmajā gadā pamatīgi nomocījos. Jāsaka paldies trenerim Aleksandram Cicurskim, kas bija ar mani pacietīgs un paturēja grupā. Tad tēvs nopirka man jaunas slidas, es sāku spēlēt krietni labāk. Treniņi bieži vien iekrita stundu laikā, tāpēc man nācās skolu kavēt.

– Apprecējāties jau astoņpadsmit gadu vecumā.

– Ar Svetlanu mācījāmies paralēlklasēs. Vienā brīdī viņa man iepatikās, pamazām sapazināmies, sākām draudzēties. Kad apprecējāmies, meitai jau bija trīs mēneši. Es biju gatavs kļūt par tēvu, tas palīdzēja man arī sporta gaitās, jo nu biju atbildīgs par ģimeni. Iespējams, kādu citu smagie treniņi varēja salauzt, taču es izturēju. Ļoti daudz laika nācās pavadīt nometnēs, līdz ar to sieva bieži bija viena. Toties, kad biju mājās, cēlos arī naktī un palīdzēju. Protams, sievai neklājās viegli, taču viņa man nekad neko nepārmeta – toreiz bija tāda kārtība, ar to bija jāsadzīvo visu hokejistu sievām.