Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. augusts, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Vācijai Merkeles personā šobrīd ir pievērsti ļoti daudzi skatieni (7)

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Vācijas kanclere Angela Merkele, trešo reizi viesodamās Rīgā, nolēmusi arī mazai atslodzei Nacionālajā operā noskatīties baleta viencēlienus “Trīs tikšanās”. Galvenās tikšanās, protams, plānotas ar Latvijas augstākajām amatpersonām, kuras viņai varbūt būs interesanti samērot ar iepriekšējos politiskajos viencēlienos – 2006. gadā un 2010. gadā – sastaptajām. Mainījusies arī politiskā situācija. Bet Angelas Merkeles ietekme Eiropā pa šiem gadiem arvien pieaugusi.

Pagājis laiks, kad pēckara Vācija tika dēvēta par ekonomisku milzi, bet politisku punduri. Vācijas Federatīvās Republikas ilgās ārpolitiskās atturības iemesli ir labi zināmi, un galvenais no tiem bija saistīts ar procesu, ko reizēm sauc par pagātnes pārvarēšanu. Galvenokārt tas, protams, attiecās uz nacionālsociālisma varas periodu, taču vēlāk pēc valsts atkalapvienošanās nācās saskarties arī ar komunistiskā režīma sekām Austrumvācijā. Pagātne nav un netiks aizmirsta, bet pagātnes parādu atlīdzināšana nevar ilgt mūžīgi, turklāt Eiropas Savienībai radās nepieciešamība pēc mūsdienu izpratnē pašapzinīgas un politiski aktīvas Vācijas.

Aizdomīgums pret Vāciju gan nav gluži izzudis. Eiropā pastāv uzskats, ka Berlīnes aizstāvētā taupība jeb jostu savilkšana ir izdevīga vienīgi Vācijai. No budžetu cirpšanas cietušie grieķi uz Merkeles bildēm zīmēja fīrera ūsiņas, un viņai tiek uzkrauta atbildība par galēji labējo panākumiem Eiroparlamenta vēlēšanās vai par Briseles birokrātiju, kas jaucas, kur nevajag. Pašā Vācijā nereti atzīst, ka Merkele nav piedāvājusi Eiropai nekādu ievērības cienīgu nākotnes vīziju. Viņu ne pārāk saudzē arī valdības lielās koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Savukārt no Francijas puses izskan pamudinājumi, lai Berlīne beidzot sāk pievērsties Eiropas ekonomikas izaugsmes veicināšanai un vairāk iesaistās pasaules politikā.

Īsi sakot, Vācijai Merkeles personā šobrīd ir pievērsti ļoti daudzi skatieni. Īpaši kopš Krievijas agresijas Ukrainā, jo visus interesē Berlīnes nostāja. Tā interesē arī Putinu, kurš bija paļāvies uz vācu lielā biznesa klātbūtni un ieguldījumiem Krievijas tirgos un tāpat uz jau pieminēto Berlīnes vainas apziņu un pagātnes parādu slogu. Šī paļāvība nebija bez pamata, atceroties, ka Helmuts Kols kādreiz lika šķēršļus NATO paplašināšanai, ka Gerhards Šrēders kļuva par ievērojamāko Kremļa ietekmes aģentu Eiropā un ka lielo firmu lobiji arvien gatavi pakalpot. Arī Merkeles laikos Berlīne, piemēram, ar dažādiem ieganstiem bremzēja Gruzijas tuvināšanos Ziemeļatlantijas aliansei. Tiesa, pēc Krievijas iebrukuma šajā valstī 2008. gadā viņa savu attieksmi mainīja un pat paziņoja, ka “Rīcības plāns dalībai NATO” jāpiedāvā gan Tbilisi, gan Kijevai. Taču tas nenotika, un nav arī paredzēts, ka Gruzija iegūs “rīcības plānu” drīzajā NATO samitā Velsā.

Mūs vairāk nodarbina, vai Berlīne atbalstīs NATO bāzu izveidi Baltijas valstīs. Par to rakstīts arī Latvijas sabiedrības pārstāvju vēstulē Merkelei (“LA” 14. augustā). Redzēsim… Pagaidām Merkele pret Krieviju pozicionējas starp nepieciešamību uzturēt “kon­struktīvu sadarbību”, kura no pretējās puses diemžēl izpaliek, un atskārsmi, ka Krimas aneksiju nevar atstāt bez atbildes jeb “bez pretestības”, kā viņa nupat sacīja vācu presē. Īstenībā Putina agresijas atbaidošā līdzība ar pērnā gadsimta Eiropas totalitāro režīmu metodēm bija tas apstāklis, kas pārliecināja ES, tajā skaitā atturīgo Vāciju, piemērot Maskavai sankcijas. Līdzīgas ir ne vien metodes, bet arī agresijas ideoloģiskais piesegums, jo Ukrainas valsts mērķtiecīga graušana notiek kādas īpašas pāri starptautisko tiesību normām stāvošas “civilizācijas” un “krievu zemju” savākšanas vārdā. Tikmēr daži mūsu pašu politiķi to nav sapratuši vai izliekas nemanām, bet stāsta, ka sankciju ieviešana bija “murgaina ideja”. Tāpēc nenesas prāts Merkelei pārlieku daudz ko pārmest. Lai gan Baltijas valstis nenoliedzami ir tiesīgas prasīt no Vācijas kancleres atklātību. Un arī zināmu atbildību.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Да уж-не оправдала барыня надежд:(

  2. Merkele ir teikusi, ka Vaacija veestures deelj vienmeer buus atbildiiga par Izraeelas neatkariibu un droshiibu. To pashu taisniiguma deelj vinjai buutu jaasaka par Baltijas valstiim, jo taas reiz Vaacija iztirgoja Pad. Savieniibai, kas shiim valstiim nesa gandriiz izniiciibu un lielu paarkrievoshanu.

  3. pundurisi loti uztraukusies vai kads kumos atkritis no ES galda. Nekas jau nebus,savu zemi iztirgojusi,tauta brauc uz citam zemem stradat.Atlikuso sanems par brivu.Ura!Mes Eiropa!

  4. Interesanti, cik ilgi tā Merkele domā klanīties kaut kāda nožēlojama čekista Putina priekšā? Vai nebūtu tākā laiks arī kaunu prast? Jebkura “tautumeita” jau sen būtu Putinu pasūtījusi uz ateju.

  5. Vācieši nepazīst krievus un viņu viltības. Vācijā ir pārāk daudz svešinieku, kuri neprot vācu valodu un darbojas pret vāciešiem. Negodīgums ekonomikā un finanšu sistēmā ir sabojājis labo priekšstatu par Vāciju.

  6. Ar Merkeli var runāt par ekoomiskām lietām Eiropā.Viņa tomēr ir dzīvojusi komunismā.Bet jauno auksto karu komandē no Vašingtonas.Un nedrīkst aizmirst,ka NATO viens no uzdevumiem ir turēt Vāciju sasaistītā stāvoklī,lai tā pārāk neizplestos,lai gan tagad tā ir attītīta pensionāru zeme.

  7. Pagaidām Merkele pret Krieviju pozicionējas starp nepieciešamību uzturēt “kon­struktīvu sadarbību”, kura no pretējās puses diemžēl izpaliek, un atskārsmi, ka Krimas aneksiju nevar atstāt bez atbildes jeb “bez pretestības”, kā viņa nupat sacīja vācu presē.
    To diemžel var izprast kā Krievijas agresijas klusu atbalstu – jūs tur sit, bet es klusē…jo mana interese ir aiz Polijas uz rietumiem…

Draugiem Facebook Twitter Google+