Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. novembris, 2016
Drukāt

Trešais no LNSO jubilejas sezonas koncertiem

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra skanējums papildu uzmanību pievērsa ar krāšņām solopartijām un ansambļa salikumiem.

Piektdien, 28. oktobrī, Lielajā ģildē skanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 90. gadskārtas programmas trešais koncerts.

Jubilejas sezonas muzikālo notikumu sērijā līdzās vispārzināmām klasiskām partitūrām ikreiz vieta atrasta latviešu autoriem – pirmajā koncertā kopā ar Marisu Jansonu uzstājās komponists un pianists Raimonds Pauls, pēc tam Reiņa Zariņa un orķestra pašreizējā mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas interpretācijā izskanēja Volfganga Dārziņa Otrais klavierkoncerts. Šogad vēl priekšā Santas Ratnieces jaundarbs un atgādinājums par orķestra kādreizējā galvenā diriģenta Jāņa Mediņa daiļradi.

Taču šoreiz pie LNSO diriģenta pults atkal stājās Vasilijs Sinaiskis, kas orķestri vadīja no 1975. gada līdz 1987. gadam. Viņa pārraudzīto pirmatskaņojumu vidū bijusi Jāņa Ivanova Septiņpadsmitā simfonija, Ādolfa Skultes Astotā simfonija, Pētera Plakida koncerts “Sasaukšanās”, savulaik ieskaņots Pētera Vaska “Vēstījums”, un arī šajā programmā ar 1979. gada opusu “Cantabile” Sinaiskis atgriezās pie Pētera Vaska jaunrades.

“Cantabile” stīgu orķestrim pieder pie izcilākajiem komponista skaņdarbiem, tādēļ iepazīt Vasilija Sinaiska interpretāciju šai kanoniskajai partitūrai bija vēl jo interesantāk. Un atšķirības no latviešu diriģentu veikuma patiešām pastāvēja – Sinaiska versija izcēlās ar lielāku emocionālu atvēzienu, dinamiskāku temporitmu, krasāk nodalītiem mākslinieciskās dramaturģijas posmiem. Vienlaikus atskaņojums vēstīja par rūpīgi izsvērtu precizitāti – katru orķestra grupas iestāju diriģents parādīja ļoti uzskatāmi, ar tikpat skaidriem žestiem viņš līdz orķestra mūziķiem noraidīja vēlamās emocionālās intences (konkrētu emocionālo salikumu), bet darba aleatoriskajās epizodēs (Ritma organizācija, kas balstīta uz nejaušības principiem. – Red.) atskaņotājiem bija atvēlēta nepieciešamā radošā brīvība. Līdz ar to skaņuraksta kāpinājumi un atplūdi ieguva izteiksmīgu plastiskumu un intensitāti. Stīgu instrumentu piepildītie tembri ļāva pārliecināties par Vaska mūzikas skaistumu un izjūtu diapazona vērienu, iedziļinoties arī skaņdarba trauslākajās zemstrāvās. Tādēļ “Cantabile” interpretācija bija divkārt pārliecinoša – gan dramaturģiskās arhitektonikas, gan satura atklāsmes ziņā.

Programmas turpinājums bija kārtējais pierādījums tam, ka vienā laika posmā dažādu mākslinieku īstenotās idejas bieži vien sasaucas, apliecinot to pašreizējo aktualitāti. Nupat gandrīz vienlaikus pirmizrādi piedzīvojuši divi iestudējumi “Pērs Gints” – balets un Latvijas Nacionālā teātra izrāde –, turpretī operas “Fausts” uzvedumam tagad uzreiz sekojis Hektora Berlioza dramatiskās leģendas “Fausta pazudināšana” atskaņojums Vasilija Sinaiska vadībā. Turklāt izrādes “Pērs Gints” režisors Viesturs Kairišs Ibsena dramatiskās poēmas varoni (vai drīzāk antivaroni) ne bez pamata salīdzinājis ar Faustu. Šis Berlioza opuss uzreiz atsauca atmiņā arī LNSO sezonas atklāšanu ar franču meistara “Fantastisko simfoniju”. Šo paralēlo ideju virmojumā Vasilija Sinaiska skatījums uz “Fausta pazudināšanas” vēstījumu atklājās psiholoģiski kolorīti un spilgti, skaņdarba lasījumā ar mūzikas izteiksmes līdzekļu palīdzību parādot tos motīvus, kas noveda pie Fausta un Margeritas traģēdijas.

Par orķestra un diriģenta uzticamiem palīgiem koncertā kļuva Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Rīgas Doma zēnu koris, precīzi iekļaujoties Vasilija Sinaiska iecerētajā interpretācijas modelī un saistot ar izkoptiem dziedājuma rakursiem. Taču tikpat veiksmīgs izvērtās arī diriģenta un orķestra dialogs – diriģents varēja paļauties uz pilnskanīgu, noslīpētu, niansēm bagātu sniegumu gan stīgu, gan pūtēju un sitaminstrumentu grupā. Savukārt orķestra skanējums lirisko ainu plūdumā, dejisku intonāciju caurvītajās norisēs un dramatiska sprieguma brīžos papildu uzmanību pievērsa ar krāšņām solopartijām un ansambļa salikumiem. Tieši tāpat nelika vilties Latvijas publikai labi zināmie solisti – Oļesjas Petrovas mecosoprāna balsī apvienojās tembrāla ekspresija un izsmalcinātas gaismēnas, Pāvela Černoha liriskais tenors daudzviet teicami atbilda 19. gadsimta franču vokāli instrumentālās mūzikas stilam un raksturam, bet Armanda Siliņa un Riharda Mačanovska priekšnesums bija gan vokāli stabils, gan emocionāli uzrunājošs. Tas tomēr neliedza uz Hektora Berlioza veikumu paraudzīties arī ar kritisku skatu – skaņuraksta grandiozie izvērsumi galu galā nogurdināja, paša komponista kompilētais librets daudzkārt radīja traģikomiskus kontrastus Fausta leģendas filosofiskajam vispārinājumam, bet uz partitūras beigām pat visvirtuozākie instrumentācijas efekti nespēja noslēpt mūzikas iekšējo tukšumu. Secinājumi līdz ar to būtu divi – acīmredzot pilnvērtīgs muzikāls analogs Gētes dramatiskās poēmas abām daļām nav radīts līdz pat mūsu dienām. Savukārt Vasilija Sinaiska vadībā nākotnē labprāt vēl dzirdētu kāda klasiska, nopietna tīrās simfoniskās mūzikas opusa lasījumu. Un iespējamo variantu turpmākajā sadarbībā ar LNSO te ir ļoti daudz – no Bēthovena un Brāmsa līdz Šostakovičam un Šnitkem.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+