Trijatā apzaga 17 mājas 0
12. jūnijā Talsu rajona tiesā uz apsūdzētā sola sēdīsies trīs zagļi: Jānis (51 gadu vecs), Igors (44) un Sintija (33, apsūdzēto vārdi mainīti). Pats par sevi šis fakts mūsu zaglīgajā pasaulē nebūtu īpaši izceļams, ja ne zagļu vēriens un ilgais nesodītais darbošanās laiks.
Zagļu noķeršanu kā vienu no savu darbinieku pēdējā laika lielāko panākumu min Valsts policijas Talsu rajona iecirkņa priekšnieks majors Mārtiņš Ziediņš.
Informācija, kas ir manā rīcībā, liecina, ka zagļi notverti, izmantojot speciālus operatīvos līdzekļus, kas netiks atklāti pat tiesas zālē. Pierādīts, ka zagļi trīs gadu laikā (2009. – 2011.) pēc būtības ar vienu un to pašu metodi Ziemeļkurzemē (lielākoties Talsu, Ventspils, Dundagas, Tukuma novados) apzaga 17 mājas. Zādzības plānojuši un vadījuši vīrieši, kas jau bija sēdējuši cietumā par zagšanu, bet Sintija, kas bija sākusi kopdzīvi ar Jāni, izmantoja savas autovadītājas tiesības un vadīja vieglo automašīnu ar piekabi.
Vienkārši, bet uzmanīgi
Darbojās trijotne vienkārši: vispirms uzmanīgi nolūkoja nomaļu vasaras māju, jaunbūvi vai māju, kurā pastāvīgi nedzīvo cilvēki un kurai nav signalizācijas. Iestājoties tumsai, devās uz objektu. Darbojās ātri un brutāli. Parasti ar laužņiem atlauza durvis un ņēma visu, ko var paņemt un salikt piekabē: visu veidu sadzīves tehniku, dažādus priekšmetus, instrumentus, metālu, vadus. Ātri pazuda, neatstājot pirkstu nospiedumus vai cita veida pēdas, pēc kurām varētu viņus sameklēt. Kopējais guvums pa visiem gadiem kopā, mantu vērtību pārvēršot naudas izteiksmē, vairāk nekā 20 000 latu. Cik liels ir apzagto morālais zaudējums, varam tikai iedomāties. Turklāt lielākā daļa mantu vai to vērtība naudā, visticamāk, netiks atgūta.
Zagļus bija grūti noķert, jo viņi darbojās tikai tur, kur nevarēja būt liecinieku. Nekad neatgriezās apzagtās vietas tuvumā, jo pieņēma, ka kāds tomēr viņus varēja būt pamanījis vai vienkārši vietējie iedzīvotāji kļuvuši uzmanīgāki. Tātad plaša darbības teritorija. Pārvietojās tikai diennakts tumšajā laikā. Pamainīja automašīnas. Sazagto nevis paši realizēja vai stiepa uz lombardu, bet nodeva realizācijai citām personām iespējami tālu no notikuma vietas.
Zagļi acīmredzami salīdzināja savas spējas ar policijas resursiem un spēja ieturēt starp zādzībām pietiekami lielas pauzes. Vieglais laupījums nenotrulināja uzmanību: saprata, ka policisti nespēs caurām naktīm dežurēt uz visiem Kurzemes ceļiem, turklāt policijai vēl bija jāsaprot, ka minētās zādzības izdara vieni un tie paši cilvēki.
Nav zināms, kā zagļi iekrita, taču viņi ir atzinušies, vismaz vārdiski nožēlo izdarīto un sadarbojas ar likumsargiem. Vīrieši atrodas apcietinājumā, Sintija ir uz brīvām kājām. Likums par zādzību ar iekļūšanu īpašumā draud ar cietumsodu līdz pat desmit gadiem. Nopietnas problēmas draud ne tikai vīriešiem, bet arī Sintijai, jo izrādās, ka viņa jau 2009. gadā kopā ar Jāni apzagusi mednieku namiņu, par ko tiesāta ar nosacītu sodu, un sodāmība vēl nav dzēsta.
“Ļāvos pierunāties”
Sintiju satieku Cēres pagastā. Viņa saimnieko divstāvu privātmājā Rīgas–Ventspils šosejas malā. Māja ir sena, bet samēra labi kopta, pieder kādam jūrmalniekam, kas to dabūjis mantojumā un uz vietas nedzīvo. Sintija kopā ar meitu īrē daļu mājas, daļu dārza un, kā var noprast, pilda tādu kā mājas uzraudzes funkciju. Ir dienas vidus, un Sintiju iztraucēju dārza darbos. Viņa nav runīga. Var nojaust, ka ar bažām gaida tiesas dienu. Ļoti cer palikt brīvībā, visā atzinusies, kopā ar Jāni esot viens advokāts, taču īpaši pie savas aizsardzības taktikas nav piestrādājusi, jo nevar finansiāli atļauties algot sev atsevišķu advokātu. Sadarbojas ar likumsargiem.
Kad jautāju, kas tad licis nostāties uz nozieguma takas, viņa atbildi: “Ļāvos pierunāties.” Nesūdzas ne par naudas trūkumu, ne citām vajadzībām, kāpēc būtu nepieciešams zagt. Sintija liek saprast, ka man jāiet projām, un dodas skaldīt malku.
Cēres centrā satieku simtlatnieces. Starp citu, pagājušajā gadā, vēl zādzību laikā, Sintija strādājusi simtlatnieku programmā, bijusi draudzīga un nelikusi noprast, ka no darba brīvajā laikā nodarbojas ar nelikumībām. Pamatskolas laiku klasesbiedrene Kristīne Pole Sintiju atceras kā normālu meiteni, kas ne ar ko īpaši neatšķīrās no pārējiem. Sintijai bijuši vēl trīs brāļi un māsa, vecāki strādājuši par lopkopjiem.
Ja māte ies cietumā…
“Tas, ka Sintija varētu būt iesaistīta sērijveida zādzībās, man ir pārsteigums. Kādu laiku sieviete strādāja simtlatniekos, turklāt labi. Pirms tam Tukumā lielveikalā “Maxima” un Kāķīšu bērnunamā. Viņa ir augusi normālā ģimenē. Izdarījusi muļķību un pati par to atbildēs. Mani ne tik daudz satrauc viņas, bet to cilvēku liktenis un pārdzīvojumi, kas ar Sintiju saistīti: slimie vecāki un meita, kura nākamgad ies 4. klasē,” stāsta Cēres pagasta pārvaldes vadītāja Maija Jēce. Ja Sintijai būs jāiet cietumā, par bērnu lems sociālais dienests un bāriņtiesa, visticamāk, rūpes par meiteni uzņemsies radi. Par Alīdas tēvu pagastā informācijas pagaidām nav.
“Skolā Sintija mācījās viduvēji, bet bija draudzīga, izpalīdzīga, varēja būt arī līdere ar savu domu, kareivīga,” raksturo Cēres pamatskolas direktore Juta Reinsone. Skolā brīnījušies, ka pēc skolas Sintija apprecējusies ar vīrieti, kas bija sēdējis cietumā. “Sintijas meita ir žiperīgs, aprūpēts un sapucēts bērns, tomēr var just, ka ģimenē viss nav lāgā, jo reizēm ir tāda kā apjukusi. Mamma brauca uz visiem skolas pasākumiem, tikai pēdējā laikā nebija manīta, laikam savu nedarbu dēļ bija neērti.”
